Viesis no bezgalības

—   Toreiz es nevarēju atbildēt citādi. Bet es teicu patiesību. Ikvienu vietu uz Zemes var saukt par bijušo Padomju Savienību. Jūs atveda šurp pirms trim gadiem. Agrāk jūs atradāties mūsu laboratorijā bijušās Krievijas teritorijā.

—   Kādā vietā?

—   Tur, kur agrāk bija Malojaroslavecas pilsēta.

—   Bija? Tātad tagad vairs nav?

—   Tās nav vairs sen. Atkal paredzēdams jūsu jautājumu, es uzzināju, kā tā saucās.

—   Bet U … pilsēta? — Volgins jautāja. — Vai tās arī vairs nav?

—   Neesmu dzirdējis tādu nosaukumu, — Lūcijs atbildēja. — Vai jūs tur dzīvojāt?

—   Tur mira mana sieva, — Volgins atbildēja. — Un tur atradās viņas kaps.

Viņš atspieda galvu rokā un ilgi tā sēdēja. Skum­jas un šausmas ar milzu spēku sagrāba viņu. Pilsēta nozudusi no Zemes virsas, bet viņš, Volgins, dzīvo pretēji visiem dabas likumiem, it kā nebūtu pagājis bezgala ilgs laiks. Iepriekšējā dzīve, kas bija likusies tik tuva, pēkšņi aizslīdēja kaut kur tumšā pagājības bezdibenī, ar katru savas būtības daļiņu Volgins juta, ka viņu atrāvis no tās vēl neatvairāmāks spēks nekā nāve, — pagājībā nogrimušā laika spēks. Nāve viņam bija ļāvusi atgriezties atpakaļ, laiks neļaus. Nekādi zinātnes sasniegumi neatgriezīs viņu ieras­tajā, iemīļotajā pasaulē, kas zaudēta uz visiem lai­kiem.

Volginam pēkšņi gribējās pietrūkties kājās un pra­sīt, lai Lūcijs viņu atgriež agrākajā miera un nema­ņas stāvoklī, kur nav un nebūs ne atmiņu par pagātni, ne ilgu pēc tās. Taču šī jūtu brāzma uzplūda un no­rima. Spēcīgā griba viegli pieveica mazdūšību. Vol­gins atņēma roku no sejas un piecēlās.

—   Es laikam jums liekos smieklīgs? — viņš bilda un piespiesti smaidīja. — Bet, tiesa, es nevaru apvaldīt savu vētraino satraukumu. Nav tik vienkārši doties ļaudīs tieši no kapa. Jūsu bērni baidīsies no manis kā no rēga.

Lūcijs nepasmaidīja par šo izmocīto joku. Viņš pats bija uztraucies ne mazāk par Volginu. Kaut kā nepa­rasti skaidri Lūcijs saprata, cik nozīmīgs šis brīdis ir viņu abu dzīvē. Viņa priekšā stāvēja cilvēks, kas burtiski bija izrauts «no viņpasaules», cilvēks, kas bija dzimis un dzīvojis sen pagājušos laikos, kuri pieder jau vēsturei, tas bija to leģendāro cilvēku pēctecis, kuri likuši pirmos akmeņus tagadējās pa­saules ēkā.

Ģērbies modernā uzvalkā, ar gludi skūtu seju, Vol­gins šķita Lūcijam pavisam citāds. Atmiņā pavīdēja krunkainais, sažuvušais ķermenis, kas peldēja stikla kastē ar šķīdumu …

Paklausīdams savas sirds aicinājumam, Lūciis strauji piegāja un apskāva Volginu. Tas viņam atbil­dēja. Dažādu laikmetu cilvēki, viņi bija vienas Zemes bērni.

Tad, palaiduši viens otru vaļā, abi saprata, ka šī apkampšanās bijusi nepieciešama, ka viņi jau sen neapzinīgi tiekušies pēc tās.

—   Man ir deviņdesmit gadu, — saviļņots teica Lūcijs. — Es tev, Dmitrij, devu dzīvību, otru dzīvi. Atļauj jel man tevi uzskatīt par savu dēlu.

—   Man bija trīsdesmit deviņi gadi, kad nomiru, — Volgins atbildēja. — Un, lai gan esmu dzimis gan­drīz divtūkstoš gadu pirms tevis, tev ir tiesības sauk­ties par manu tēvu. Ja tu to gribi, es ar prieku pievienojos. Mans pirmais tēvs nomira, kad biju vēl bērns, un es viņu neatceros.

Lūcijs izvilka no kabatas mazu kārbiņu.

—   Saskaņā ar visas cilvēces vēlēšanos, — viņš teica, — es atdodu tavu apbalvojumu. To izņēma no muzeja, lai nodotu īpašniekam.

Lūcijs izņēma no kārbiņas Zelta Zvaigzni ar sar­kanu muarē lentīti un piesprauda to pie Volgina uz­valka ar tādu pašu žestu, ar kādu to bija darījis mirušais komandieris Lielā Tēvijas kara laikā.

Labi pazīstamā zvaigzne, kas gadsimtu gaitā kaut kādā brīnumainā veidā bija saglabājusies, atstāja tādu iespaidu, ka viņš uzreiz pilnīgi nomierinājās.

—        Iesim! — viņš aicinaja. — Dosimies man jau­najā pasaulē.

—   Pamēģini to iemīlēt, — Lūcijs sacīja.

—        Es jau mīlu. Tā ir pasaule, pēc kuras mēs tie­cāmies, par kuru cīnījāmies un mirām.

Sienā apslēptās durvis atvērās.

Tieši aiz tām stāvēja Jo, stiepdams Volginam pre­tim abas rokas.

—        Visas Zemes vārdā, — viņš teica, — es apsveicu jūsu ierašanos pie mums.

—• Paldies! — Volgins atbildēja, apkampdams veco zinātnieku. — Paldies par visu, ko jūs manā labā esat darījuši!

Iedams cauri zālei, kuru pildīja mašīnas un apa­rāti, kas bija uzstādīti tikai tādēļ, lai atdotu viņam dzīvību un veselību, Volgins neko nepamanīja. Viņš neko neredzēja. Nepārvarams spēks vilka viņu uz priekšu — iziet no šīs telpas pasaules plašumā.

Un tad bez trokšņa atvērās otras durvis.

Spoža zilgme iesitās atdzimušā cilvēka acīs.

Pirmo reizi pēc tūkstoš deviņsimt gadu ilga pār­traukuma Volgins ieraudzīja debesis un pie tām mir­dzošo saules disku.

OTRĀ daĻa

LAIKABIEDRI

PIRMĀ NODAĻA

1.

Zeme maina savu seju. Jūra — ne!