Viesis no bezgalības

Jegājis ēdamistabā, Volgins tur sastapa Jo un Lū­ciju), kas Ijija atbraukuši viņu pavadīt. Mērija un Vla­dilens jau stāvēja saģērbušies ceļam. Viņiem bija vienādi tērpi: garas bikses ar atlokiem un krekli, g'a- rām piedurknēm.

—        Ļeņingradā ir auksti, — Mērija paskaidroja. — Tev arī vajag pārģērbties.

—       Bet kur es Ķemšu citas drēbes? — Volgins jau­tāja.

—   Es tās atvedu, — Lūcijs atbildēja.

Pēc brokastīm Jo paņēma Volginu zem rokas un ievada guļamistabā. Lūcijs viņiem sekoja.

—   Izģērbies, — Jo sacīja. — Es gribu tevi izmeklēt.

Iepriekšējo mēnešu laikā Lūcijs bija izdarījis šo

procedūru vairākas reizes, un Volgins labi zināja, ko tas nozīmē.

Izģērbies Volgins nostājās Jo priekšā, nelielā attā­lumā no viņa. Dažreiz ārsts lūdza pagriezt muguru.

Jo nenāca tuvāk Volginam, bet stāvēja vienā vietā, turēdams rokā nelielu ierīci un uzmanīgi sekodams tās bultiņām un miniatūrajām slīdošajām lentēm. Viņš bieži grozīja mazas sviriņas un nospieda sīkas po­dziņas.

Ko viņš redzēja un kā saprata redzēto, Volgins nezināja, taču nebija grūti nojaust, ka ierīces nere­dzamie stari «izklausa» un «izmeklē» pēc kārtas visus viņa ķermeņa orgānus.

—   Tu pēdējā laikā esi ļoti atspirdzis, — Lūcijs pie­zīmēja. — Arī rēta uz krūtīm gandrīz vairs nav redzama.

i— Labi! — Jo teica, iebāzdams ierīci kabatā. — Es neatrodu Dmitrijam vairs neviena defekta. Viņš ir absolūti vesels. Viņš var nēsāt jostu.

Volgins jautājoši paskatījās Lūcijā. Pēdējie, Jo vārdi nebija saprotami.

«. Volgins sen zināja, ka visi Jaunās ēras cilvēki nēsā ļoti platas jostas, taču uzskatīja tās tikai par tērpa piederumu. No viņam tuvajiem cilvēkiem tikai Mērija nenēsāja jostu. Arī paša Volgina uzvalkam bija šī acīmredzot obligātā apģērba detaļa. Bet te nu Jo runā, ka Volgins varot «nēsāt jostu». Kā to lai saprot, ja viņš to nēsā jau sen?

—   Josta, kuru tu nēsā, — Lūcijs teica, — ir pa­rastas drēbes, turpretim mūsējās izgatavotas no īpaša auduma.

—   No kāda?

—   Vai tu kādreiz esi dzirdējis par antigravitāciju?

—   Kaut ko esmu, tikai ļoti sen. Apmēram pirms tūkstoš deviņsimt gadiem, — Volgins iesmējās.

—   Antigravitācija, — Lūcijs paskaidroja, — ir prin­cipā tas pats, kas antipievilkšana. Tehnika izmanto šo spēku visur. Piemēram, atomlidmašīnās. Zinātni, kas pētī, kā cīnīties pret smaguma spēkiem, sauc par graviloģiju. Tā derīga nē tikai tehnikā, bet arī medi­cīnā. Tu, protams, zini, ka cilvēks vislabāk atpūšas guļus stāvoklī. Kāpēc? Tāpēc, ka ķermeņa smaguma spēka spiediens uz skeletu ir mazāks. Cilvēka ķer­meņa vissmagākā daļa ir augšdaļa. Dabiski, radās doma par antigravitācijas jostām. Krūtis, rokas, galva sver mazāk, ja cilvēkam ir tāda josta. Tā, izrādās, ir ļoti noderīga veselībai. Var pat sacīt, ka jostu ievie­šana pagarinājusi cilvēka mūžu. Tagad tās valkā visi kā obligātu apģērba piederumu.

—    Es domāju, ka tā tikai mode, — Volgins pie­bilda.

—    Šī «mode» pastāv jau sešsimt gadu. Un diezin vai kādreiz izzudīs. Varbūt atklās iespējas šīs jostas izgatavot šaurākas.

—   Bet kāpēc Mērija nenēsā jostu?

—    Nēsā, tikai zem kleitas. Tā dara daudzas sievie­tes.

—   Tu arī vari to nēsāt zem apģērba, — teica Jo,

—  ja tev tā patīk labāk.

—   Es ģērbšos tāpat kā visi, — Volgins atbildēja.

—  Bet kāpēc es līdz šim valkāju drēbes jostu?

—    Tāpēc, ka tavam organismam vajadzēja nostip­rināties tev parastajos apstākļos.

Palikdams uzticīgs savam lēmumam, Volgins ne­vaicāja sīkāk par antigravitāciju. Diezin vai kāds spētu izskaidrot to tā, lai viņš saprastu. Tas bija kār­tējais nesaprotamais fakts, un viņš to uztvēra tāpat kā visu pārējo. Tā bija — un viss!

Ļoti senos laikos cilvēki uztvēra visu, kas bija pasaulē, uz Zemes un Visumā, gluži tāpat kā tagad Volgins. Viņi neizprata parādības un uztvēra tās kā pašas par sevi saprotamas, nemeklēdami izskaidro­jumu.

Tāds salīdzinājums Volginam bieži ienāca prātā. Viņa lepnums no tā cieta, tomēr vajadzēja izturēt, šobrīd viņš tik un tā nespēja daudz ko saprast.

—   Tātad, — viņš teica, — es jau esmu pilnīgi vesels?

—   Jā, pilnīgi, — Jo atbildēja.

—   Kur ir josta?

Lūcijs norādīja uz krēslu pie gultas. Tur jau bija nolikts gaišpelēks sporta tērps. Mērijai un Vladile- nam bija tādi paši, tikai tumšzili.

—   Bet kāpēc man citā krāsā?

—   Tev patīk pelēks, — Lūcijs atbildēja. — Vai tad tā nav?

Tas tā, bez šaubām, bija. Trīsdesmit devītā gadsimta cilvēki bija visu ievērojuši.

Pie krekla mirdzēja Zelta Zvaigzne. Atbraucis Muncija mājā, Volgins to bija noņēmis un noglabājis naktsgaldiņa atvilktnē. Tagad kāds, droši vien Lūcijs, bija uzskatījis par vajadzīgu to atkal piestiprināt. Kāpēc?

—   Tev jāparādās cilvēkiem tādam, kādu viņi tevi pazīst, — Lūcijs paskaidroja. — Zvaigzne ir tikai tev vienam uz visas Zemes. Tu esi Padomju Savie­nības Varoņu leģendārās plejādes pārstāvis, un neva­jag par to kautrēties. Protams, tu vari, ja vēlies, noņemt zvaigzni, bet es neieteicu to darīt.

—   Es to nēsāšu, — Volgins pievienojās.