Viesis no bezgalības

Labi zinādams, ka lidojums vienmēr un visos gadī­jumos ir pilnīgi drošs, Vladilens bez šaubīšanās ļāva Volginam rīkoties, kā patīk. Ir Vladilens, ir Mērija, lai netraucētu Volginam, izslēdza no apziņas visas domas par mašīnas kustības virzienu. Viņi kļuva tikai pasažieri un, lai nejauši neietekmētu mašīnas gaitu, sāka savā starpā dzīvi sarunāties.

Bet mašīna tuvojās zemei, arvien vairāk un vairāk samazinādama ātrumu, kamēr atradās gandrīz virs koku galotnēm. Metra atstatumā no tām gudrā ma­šīna it kā neziņā apstājās. Viņa gaidīja cilvēka lēmumu.

«Kibernētika,» Volgins atcerējās no atmiņas dzīlēm uzpeldējušo vārdu, «kas pilnveidota līdz virtuozitā­tei. Nu, uz priekšu! Uz to laukumiņu!»

Bet mašīna nekustējās.

Neviļus Volginam radās vēlēšanās virzīt mašīnu viņam vajadzīgajā virzienā. Tās nebija domas, bet drīzāk gan jūtas.

Un mašīna paklausīja. Volgins pie sevis noprie­cājās. Rokā ir! Tagad viņš droši zina, kā vadīt ma­šīnu.

Tas atgādināja braucienu ar velosipēdu. Labs velo­sipēdists nedomā, kā pagriezt velosipēdu, viņš tikai vēro ceļu, bet rokas automātiski groza stūri. Te neva­jadzēja kustināt rokas — pietika raudzīties uz priekšu, izvēloties ceļu. Viss pārējais notika it kā pats no sevis. '

Pagāja vairākas minūtes, un Volgins aizmirsa, ka vada mašīnu. Tāpat kā iepriekš, viņš pievērsa savu uzmanību apkārtnei, meklēdams nepazīstamajā mežā kaut ko pazīstamu. Un pazīstamais parādījās.

«Ņevas prospekts» — parka platā aleja — tāpat kā agrāk aizstiepās tālumā — uz Admiralitātes ēku. Tikai māju vietā «ielu» ietvēra milzīgi, biezi sa­auguši koki.

Seit plūda daudz cilvēku. Automašīnas un trolej­busus bija nomainījušas atomlidmašīnas, trotuārus — dažādas krāsas slīdošas lentes. Netālu no alejas vidus stiepās gaišzila josla, aiz tās — tumšzila, bet trešā bija tumši violeta. Varēja redzēt, ka lentes slīd ar dažādu ātrumu.

Cilvēki, kas pastaigājās, pazina ķiršsarkanās atom­lidmašīnas pasažierus. Viņi zināja, ka Volgins iera­dies Ļeņingradā. Volginu sveicināja ar smaidiem un rokas mājieniem, bet viņš neko neredzēja. Viņa uz­manība bija pievērsta vienīgi ainavai.

3.

«Ņevas prospekta» un «Ļiteinija prospekta» stūrī Volgins lidaparātu apstādināja. Pa kreisi nebija re­dzams nekas, izņemot apstādījumus, pa labi tālumā vīdēja tilta arka. Volgins nolēma lidot taisni uz priekšu, lai nokļūtu Ņevas krastmalā pie Pils lau­kuma.

Pēc mirkļa mašīna atkal apstājās.

Fontanka bija mainījusi savu izskatu. Tā bija kļu­vusi šaurāka, un tās akmenī kaltās krastmalas vietā stiepās slīpas nogāzes no mirdzoša, tumšzaļa mate­riāla, kas mazliet atgādināja marmoru. Tāpat kā ķei­zarienes Elizabetes laikā, abos upes krastos auga skuju un lapu koku mežs.

Bet Aņičkova tilts bija saglabājies. Volginam likās, ka tā platums nav tāds kā agrāk un tilta margām ir citāds raksts. Klota veidotās zirgu statujas atradās savās vietās.

Volgins skatījās uz tām kā uz zudušiem un atkal atgūtiem draugiem. Mežonīgie zirgi bija izslējušies pakaļkājās, un tos apvaldīja spēcīga vīra roka. Vējā plīvoja sajukušās krēpes. Bet lejā pa kristāldzidra­jiem upes ūdeņiem, kuriem mākslīgā gultne piešķīra zaļganu nokrāsu, slīdēja vieglas laiviņas. Šī zaļojošo koku ieskautā aina, kam pāri sniedzās skaidrais de­bess jums, bija ļoti skaista.

«Patiešām, tā ir daudz labāk,» Volgins domāja. «Bet kā viņi pamanījušies pasargāt skulptūras no laika zoba iedarbības?»

Cilvēki, raudzīdamies Volginā, apstājās uz tilta. Pamazām izveidojās pūlis. Viņš to neredzēja.

Aņičkova pils bija nozudusi. Vecajā vietā vientuļi snauda Rosi darinātais čuguna žogs ar dienvidu un ziemeļu paviljonu katrā galā. Aiz tā vajadzēja pavēr­ties Aleksandra teātra ansambļa panorāmai. Pat no augšas Volgins saskatīja tā raksturīgos apveidus un šauro Rosi ieliņu.

Atomlidmašīna devās tālāk.

Cilvēki, kas pastaigājās Oktobra parkā, droši vien brīnījās par to, ka Volgins absolūti nepievērš viņiem uzmanību, neatbild uz sveicieniem pat ne ar rokas

mājienu. Vai gan viņi varēja saprast Volgina izturē­šanās cēloņus?

Mērija pateica to Vladilenam. Tas par atbildi klu­sēdams paraustīja plecus.

Paklausīdama Volgina gribai, atomlidmašīna ap­meta loku ap Aleksandra teātri, šķērsoja Rosi ielas dzeltenās, citu citai līdzīgās mājas un atkal apstā­jās — tieši pie Lomonosova pieminekļa.

Laukums bija tāds pats kā divdesmitajā gadsimtā. Tikai tilts pār Fontanku bija cits un pretējā krastā neredzēja nevienu māju.

Pēc tam viņi atgriezās uz «Ņevas prospektu».

Volgins pats brīnījās, cik viegli un ātri viņš pie­rada pie jaunās Ļeņingradas. It kā tāda šī pilsēta būtu bijusi arvien. Viņam jau vairs nelikās savāds un nepierasts zaļais fons, uz kura tik krasi izcēlās pazīs­tamās ēkas. Uz šī fona tās izskatījās ļoti skaistas.

Lūk, arī Kazaņas katedrāle, tāpat kā agrāk tas ir reliģijas vēstures muzejs. Un tāpat Voroņihina kolo­nādes galos stāv Orlovska skulptūras. Un pat Tomona strūklaka, kas uzcelta kristiānisma ēras 1808. gadā, darbojas tāpat kā senāk.