Viesis no bezgalības

Ļeņingrada, vienīgā no visām Zemes pilsētām, ar­vien bija pārsteigusi cilvēkus ar savas arhitektūras skaudro skaistumu. Ne velti visu laikmetu labākie arhitekti bija ieguldījuši tajā savas varenās ģeniali­tātes spēku. Bet viņu radītās celtnes bieži daudz ko zaudēja viduvēju ēku tiešā tuvumā. Pils laukuma, Marsa laukuma, Kazaņas katedrāles, Aleksandra teātra un Dekabristu laukuma ansambļu nepārspē­jamie šedevri pazuda starp daudzajām dzīvojamām mājām. Tos nevarēja aplūkot kā vienotu veselu, pil­nīgi izjust to projektētāju ieceri. Tagad, it kā nome­tušas važas, uz simtgadēju koku zaļā fona tās varēja parādīties Volginam visā savā diženumā, monolītā un nobriedušā skaistumā.

Volgins redzēja tās no augšas, un viņam likās, ka vēl nekad vecā Ļeņingrada nav bijusi tik brīnišķīga. Viņš nemanīja, ka tajā nav pierasto ielu. Galvenās no tām viegli varēja sazīmēt garajās un platajās alejās, kas šķērsoja parku visos virzienos.

Volginam pilsētas jaunajā sejā šķita kaut kas pa­zīstams. It kā viņš jau kaut ko tamlīdzīgu būtu redzē­jis savā iepriekšējā dzīvē. Bet kur?

Pēc tam viņš atcerējās.

Katrīnas parks Puškinā, Pavlovskas arhitektūras un parka ansamblis. Tur, tāpat kā tagad pašā Ļeņin­gradā, zaļumos slīga pilis un paviljoni, ko bija cēluši Kvarengi, Rastrelli, Stasovs un Rosi. Un cik apburoši izskatījās šīs zaļojošo koku ieskautās ēkas!

Volginam iegribējās lidot zemu virs zemes, virs pašas zemes — ne augstāk par metru — gar bijušo Ņevas prospektu, no tās vietas, kur atradās Sacelša­nās laukums, līdz Ņevai.

Viņš atskatījās, lai pateiktu to Vladilenam, bet mašīna jau pēkšņi slaidi pagriezās pa labi un sāka slīdēt lejup. Ka Vladilens varēja nojaust Volgina domas? …

Vladilens uzmeta Mērijai skatienu, un meitene neizpratnē paraustīja plecus — tā bija klusa, nolie­dzoša atbilde. Tā lika Volginam saprast, ka viņa pava­doņi šai ziņā paši neko nebija darījuši. Pēc tam Vla­dilens un Mērija abi paskatījās uz Volginu un atzi­nīgi pasmaidīja.

Un Volgins saprata, ka mašīna bija mainījusi vir­zienu pēc viņa «pavēles». No vēlēšanās bija izveido­jies noteikts impulss, un jutīgās ierīces uz to re­aģēja.

—   Atvaino, ka es iemaisījos vadīšana, — Volgins teica. — Rīkojies, citādi mēs ietrieksimies zemē.

—   Ja esi sācis, turpini! —Vladilens iesmējās.

Mašīna slīpi slīdēja lejup. Zeme tuvojās.

—   Es nezinu, ko darīt! — Volgins lūdzās.

—   Neko nevajag darīt. Lido, kurp gribi, — Mērija teica, uzsvērdama pēdējo vārdu.

—   Un ne no kā nebaidies, — Vladilens piebilda. — Atomlidmašīna nekad nenokritīs.

Principā Volgins zināja, kā mašīnai jādarbojas. Lūcijs ne vienreiz vien bija viņam skaidrojis, ka atomlidmašīna klausa nevis domām, bet vēlmēm, kuras neatkarīgi no cilvēka gribas pašas rada sma­dzenēs vajadzīgo biostrāvu. Lai gan tas viss Volgi­nam bija kā ķīniešu ābece, taču viņš, dzīvodams pie Muncija, jau bija izgājis biotehniskās automātikas skolu un, tiesa, neskaidri, tomēr uztvēra starpību starp tiešo domu un to, ko Lūcijs sauca par «vēl­mēm».

Divdesmitā gadsimta lidotāji iznīcinātāji centās pilnīgi saplūst ar mašīnu, automātiski izpildīt vaja- n ■ i

dzīgo manevru. Un labākie no tiem sasniedza tādu pilnību, ka viņu kāju un roku muskuļi darbojās it kā paši no sevis, neprasot, lai lidotāja domas tos pastāvīgi kontrolētu. Jo mazāk tāds lidotājs domāja, kā vfeikt to vai citu manevru, jo paklausīgāka bija viņa lidmašīna.

Atomlidmašīnā muskuļu piepūle nebija vajadzīga. Mašīnu vadīja automāts. Taču atšķirībā no automā­tiskā pilota tas paklausīgi un zibeņātri pakļāvās jeb­kurai mašīnā sēdošā cilvēka vēlmei. Vajadzēja tikai vēlēties, un atomlidmašīna tūlīt pat mainīja lido­juma virzienu, ātrumu un augstumu.

Bet, ja cilvēkam nebija nekādu vēlēšanos (viņš varēja pat gulēt), automāti vadīja mašīnu paši, jutīgi reaģēdami uz jebkuru šķērsli vai traucējumu. Sa­dursme starp divām atomlidmašīnām, kuras vadīja automāti, nevarēja notikt. «Piloti» sekundes simtdaļā spēja savā starpā «vienoties» un sastopoties nekad nepagriezās uz vienu pusi.

Bez cilvēka gribas mašīna lidotu bezgala ilgi reiz nospraustajā virzienā. Enerģija, kas mašīnu iedarbi­nāja, nevarēja izsīkt, to piegādāja neskaitāmas sta­cijas, kas bija izvietotas visur un kas radīja gaisā visapkārt Zemei nepārtrauktu trīsdesmit kilometru biezu enerģētisko lauku. Šajā enerģijas piesātinā­tajā atmosfērā atomlidmašīnas varēja lidot, kurp vien un cik vien ilgi vajag. Antigravitācijas slānis uz mašīnas apakšējās sienas kompensēja gandrīz kā pašas mašīnas, tā arī pasažieru svaru. Apstādināta un atstāta savā vaļā, atomlidmašīna lēnām slīdēja lejup un atdūrās pret zemi nemanāmi, bez mazākā grū­diena.

Pat ja cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ virzītu atom- lidmašīnu pilnā ātrumā tieši lejup, tā atsacītos pa­klausīt. Kontrolierīce momentāni izslēgtu sakarus starp automātiem un lidotāju. Tādā gadījumā, kas, starp citu, nekad vēl nebija noticis, atomlidmašīna nolaistos pirmajā piemērotajā vietā un, lai atkal atjaunotu sakarus, mašīnu vajadzētu nosūtīt uz rūp­nīcu, kur tā izgatavota.