Viesis no bezgalības

Viņš noprata, ka cilvēki neko nav aizmirsuši. Cil­vēce svēti glabāja atmiņā slavenos pagātnes notiku­mus, un pateicība tiem, kas radīja un uzcēla brīniš­ķīgo pasauli, kurā viņi dzīvoja, nebija izgaisusi. Volgins un abi viņa pavadoņi pārdzīvoja vienas un tās pašas jūtas, kuru atšķirība bija tikai nenovērša­majā laika mērogā. Viņiem tā bija vēsture, neaiz­mirstama un saviļņojoša. Volginam — dzīves vakar­diena.

Ļeņingradai tūlīt tūlīt vajadzēja pavērties skatie­nam. Līdz pilsētai vēl bija trīssimt kilometru. Vladi­lens, kas vadīja mašīnu, arvien vairāk un vairāk pa­lielināja ātrumu.

Jaunais zinātnieks lieliski saprata, kādas jūtas sa­viļņo Volginu. Viņš ievēroja, ka Dmitrijs gandrīz nekādu uzmanību neveltī vietām, kurām viņi lidoja pāri. Kad iepriekš atomlidmašīna, palielinājusi ātrumu līdz galējai robežai, pacēlās augstāk un Zemes reljefa detaļas tikko vairs varēja saredzēt, Dmitrijs pret to neiebilda: viņa domas acīmredzot bija kaut kur tālumā, tās tiecās uz priekšu — pie tā, kas viņus gaidīja ceļojuma gala punktā. Ar visu savu sirdi viņš jau bija Ļeņingradā un tikai Ļeņingradā.

Pat lidojot ar vidēju ātrumu, pilsētas iznira pie apvāršņa, bija redzamas tieši lejā un izzuda skatienam tik ātri, ka tās aplūkot nebija iespējams. Vladilens negribēja, lai Ļeņingradu varētu saredzēt, pirms Dmitrijs nebūs izjutis un pārdzīvojis tās parādīšanos. Viņš zināja, ka lēna tuvošanās dzimtenei ir tieši tas, kas tagad draugam vajadzīgs.

Un viņš «pavēlēja» atomlidmašīnai lidot arvien lēnāk un lēnāk.

Volgins pamanīja un saprata šo rīcību. Viņš bija pateicīgs Vladilenam par iejutību un rūpēm, bet šai brīdī izteikt to vārdos nebija spējīgs.

Viņš nomira Francijā, Parīzē, arī nāves stundā viņa domas traucās šurp, un nu viņš bija šeit, atkal dzīvs un vesels, ar atdzimušām ilgām pēc dzimtās pilsētas.

Kādu viņš to ieraudzīs?

Kādreiz uz Zemes bija «mūžīgā pilsēta». Volgins bija savām acīm redzējis šīs pilsētas grandiozās cel­tnes, pa pusei laika zoba nepielūdzami sagrautas. Kristiānisma ēras astoņdesmit otrajā gadā uzceltais Kolizeja amfiteātris daļēji bija saglabājies pat līdz divdesmitajam gadsimtam. Bet nebija nevienas ēkas, kas būtu varējusi divtūkstoš gadu laikā saglabāties pilnīgi.

«Kāpēc mani ar tādu spēku pievelk tā vieta, kur atradās Ļeņingrada?» Volgins skumji domāja. «Tās taču nav. Mana Ļeņingrada, kādu es to pazinu un mīlēju, neeksistē. Tur viss ir citāds, viss jauns un nepazīstams. Bet nevarēja taču izzust Ņeva? Tātad es redzēšu kaut to.»

—   Kāds laiks ir Ļeņingradā? — Mērija jautāja.

—    Jābūt stipri mākoņainam, — Vladilens atbil­dēja. — Bet Muncijs runāja ar Ļeņingradas laika staciju un brīdināja par Dmitrija atlidošanu. Patla­ban debesis virs pilsētas skaidras, tāpat kā šeit.

—   Tas ir brīnišķīgi!

Volgins dzirdēja un arī nedzirdēja šo sarunu, kas aizslīdēja garām viņa apziņai. Viņš nevarēja acu novērst no apvāršņa.

Un pēkšņi tāltālu saules staros sāpīgi pazīstami iemirdzējās zeltains punkts. Gluži tāpat, kā tas iznira pirms divtūkstoš gadiem, kad lidmašīna lielā aug­stumā lidoja pāri pilsētai, — Ļeņingradas pirmais sveiciens, saulstaru atspīdums uz Izaka katedrāles zeltītā kupola.

Kāda gan celtne tagad sūtīja savu pirmo sveicienu atomlidmašīnai? Kas nomainījis ar savu mirdzumu veco draugu?

Volgins nevaicāja par to.

Atomlidmašīna nolaidās pavisam zemu un lidoja lēnām, it kā negribēdama. Volgins labi pārredzēja zemi.

Un pamazām viņš sāka pazīt apvidu.

Bez šaubām … viņi atradās netālu no Puškinas. Kur gan palikusi šī gleznainā Ļeņingradas piepilsēta?

Lejā pletās milzīgās pilsētas panorāma. Neparastās, tagadējās ēkas, ko Volgins bija iepazinis pēc grā- matām-filmām, celtas it kā vienīgi no stikla, bezga­līgās, taisnās ielas, milzīgās tiltu arkas, kas stiepās pāri veseliem kvartāliem, daudzās strūklakas un apstādījumi, pilsētas spirālveida ceļu sudrabainās līnijas, kas it kā karājās gaisā, milzīgs daudzums da­žāda lieluma atomlidmašīnu, — viss norādīja, ka zem viņiem atrodas nevis vienkārša apdzīvota vieta, bet viens no lielākajiem pasaules centriem.

Līdz Ļeņingradai, pēc Volgina iepriekšējiem priekš­statiem, bija vēl apmēram trīsdesmit kilometru. Divas tik lielas pilsētas nevarēja atrasties blakus. Tātad šī pati ir Ļeņingrada, milzīgi izaugusi, ietvērusi sevī visu, kas agrāk atradās tai visapkārt krietnā attā­lumā.

Volgins neredzēja nevienu augstceltni, bet tas viņu nepārsteidza. Viņš zināja, ka cilvēki jau sen bija pār­stājuši kraut bezgalīgi daudzus stāvus citu uz cita. Tagadējās divstāvu, retumis arī trīsstāvu mājas bija izvietotas brīvi, un apkārt katrai zaļoja vai nu dārzs, vai kuplu koku joslas.

Tā kā cilvēkus vairs nenodarbināja lielo attālumu problēmas, jo viņu rīcībā bija ātri un ērti satiksmes līdzekļi, tad arhitekti nebaidījās izvietot apdzīvotās vietās namus milzīgā platībā. Bija pilnīgi izzudusi agrāko laiku lielajām pilsētām tik raksturīgā iedzīvo­tāju sablīvētība.

Jā, šī bija Ļeņingrada, un Vladilena vārdi, ko viņš teica Volginam, to apstiprināja:

—   Kur tu gribi nolaisties?