Viesis no bezgalības

—  Tur, kur atradās agrākā Ļeņingrada. Kaut kur Ņevas krastā.

—   Bet tur taču nav pilsētas. Tur ir Oktobra parks.

—   Lai arī tā! Tātad nolaidīsimies parkā, — Volgins atteica, un viņa balss drebēja no dziļa pārdzīvojuma.

Ļeņingradas nav! Viņa bažas piepildījušās — pil­sēta pārvietojusies uz dienvidiem. Viss agrākais bija nozudis no Zemes virsas. Tur, kur kādreiz "pacēlās Volginam tik labi pazīstamās, brīnišķīgās ēkas, tagad bija kāds parks, kura nosaukums viņam bija sapro­tams, taču sirdij neko neizteica.

Viņai laikabiedri Voroņihina, Rosi, Baženova un Rastrelli darbus uzskatīja par nemirstīgiem. Likās, ka nav iespējams Ļeņingradu iedomāties bez Ermitā- žas, Smoļnija, Marmora pils ēkām, bez Kazaņas un Izaka katedrālēm.

«Bet vara jātnieks? …» Volgins iedomājās, un viss atkalredzēšanās prieks nobāla.

Kas viņam jaunā Ļeņingrada!

Volgins apvaldīja lūgumu, kas jau bija uz mēles, — griezties atpakaļ, lidot uz citu vietu, kaut vai uz Maskavu. Lai arī kā būtu pārmainījusies bijusī PSRS galvaspilsēta, tas nesagādās viņam tādas sāpes.

—   Tevi gaida Ļeņingradas iedzīvotāji, — Vladi­lens sacīja. — Viņi vēlas tevi sastapt pirmie.

«Ļeņingradas iedzīvotāji…»

Kaut vai neizrunātu šos vārdus!

—   Mēs atgriezīsimies šņrp nedaudz vēlāk, — Vol­gins teica. — Es vispirms gribētu redzēt Ņevu.

—   Labi, lidosim uz parku.

Atomlidmašīna pacēlās mazliet augstāk un sāka lidot ātrāk. Mērija izņēma kabatas teleofu un kaut ko teica. Droši vien brīdināja, lai viņus tūlīt ne­gaida.

Apakšā stiepās bezgalīgi plašā pilsēta. Atkal aiz muguras palika uz pakalniem iekārtots milzīgs dārzs vai parks. Volgins pazina šo vietu. Pulkovas augstie­nes. Tālumā mirdzēja Somu jūras līča gludais spo­gulis.

Ko nozīmē dabai divtūkstoš gadu? Viens mirklis! Tāpat kā tajos laikos, kad nebija Krievijas, tā arī tagad diženā Ņeva veļ savus viļņus, nepievērsdama uzmanību tam, ko dara cilvēki tās krastos. Bija pil­sēta, pēc tam nozuda, varbūt radīsies jauna, bet var­būt ne .. . Dabai viss vienalga!

Nav Ļeņingradas!

Bet kas gan tur joprojām laistās zeltainā mirdzā, pamazām pieņemdams skaidri jaušamu kupola formu? Tieši tur, kur vajadzētu atrasties varenajai katedrā­lei. Bet, rau, vairāk pa labi debesīs trauc zeltīta smaile!

Vai tiešām! …

Taču skaudrās gaidas, kas jaucās ar vilšanās ne­mieru, ilgi nemocīja Volginu. Snaipera vērīgās acis jau redzēja …

Platā, gaišzilā Ņevas galvenā straume… Tuvējā krastā no biezi saaugušajiem kokiem paceļas Izaka katedrāles augšējās joslas slaidās kolonas … Bet tur, tālāk, aiz smalkajām tilta kontūrām, no ūdens slejas pelēkie Pētera-Pāvila cietokšņa bastioni.

Viss tāpat, kā bijis!

Ar kādiem brīnumlīdzekļiem cilvēkiem izdevies saglabāt neskartus sirmās senatnes pieminekļus? …

Vecās pilsētas vietā viena vienīga zaļumu jūra. Un kā klintis šai jūrā paceļas bijušo laiku majestātiskās celtnes.

Jo vairāk mašīna tuvojās Ņevai, jo labāk un labāk Volgins pazina agrākās vietas. Tās nebija grūti at­rast. Tur, kur kādreiz bija Ņevas prospekts, stiepās gara, plata aleja — lielisks orientieris viņam, kas tik labi pazina pilsētu.

Bet tur otra aleja, kas ved uz Ņevu, un tās galā baltā Smoļnija ēka.

Volgins vairs nešaubījās, ka ieraudzīs visu, ko nesen vēl bija gatavojies ar sāpēm izdzēst no atmi­ņas. Arī kopš bērnu dienām mīļajai Falkonē un Kollo skulptūrai vajadzēja atrasties vecajā vietā. To neva­rēja pārvietot uz jauno pilsētu. Vara jātniekam ne­bija vietas citur kā vien Ņevas krastā!

Volgins it kā redzēja acu priekšā savas bērnības pilsētas — Ļeņingradas — pārveidošanos par milzīgu Oktobra parku.

No atmiņas dzīlēm iznira dzīvokļu celtniecības ainas nomalēs. Pilsēta auga, paplašinājās ar katru gadu, ar katru gadsimtu. Tās centrs pārvietojās uz dienvidiem. Sociālistiskā pilsēta, gaismas un apstādī­jumu pārpilna, tiecās uz Pulkovu, bet vēlāk uz Puš- kinu, kamēr ietvēra tās sevī. Viborgas un Petrogra- das puses, Vasilija salas un Ņevas prospekta tuvumā esošie vecie kvartāli kļuva arvien tālāka nomale. Mājas novecoja, tās nojauca, un to vietā ierīkoja dārzus un skvērus.

Bet cilvēki modri uzmanīja pilsētas vēsturiski un mākslinieciski vērtīgās ēkas, neļāva tām sabrukt. Un pamazām katra no tām ieslīga dārzu zaļumā un palika tur stāvam majestātiskā vientulībā.

Tā radās Oktobra parks — apmēru ziņā milzīgs senatnes piemineklis, arhitektūras, tēlniecības un slaveno pagātnes notikumu vēstures muzejs.

Volginam nevajadzēja par to izjautāt savus pava­doņus. Viņš zināja, ka nekļūdās, ka tieši tā ir noticis īstenībā. Tas bija dabisks ceļš, kuram sākumu licis viņa laiks.

Vēl atrazdamies gaisā virs pilsētas, Volgins juta, ka tas, ko viņa acis ieraudzīs uz Zemes, būs daudz­reiz skaistāks, diženāks un vienkāršāks, nekā bija agrāk.