Viesis no bezgalības

—   Kāpēc nevar? Vai jūs mulsina attālums? .— Kuģa komandieris visus uzrunāja ar «jūs». — Patie­šām, tādiem sakariem, no mūsu viedokļa, vajadzīga fantastiski spēcīga raidstacija. Taču uz Zemes paga- juši tūkstoš astoņsimt gadu, to nevajag aizmirst.

—   Bet mūsu radiogramma?

—    Esmu pārliecināts, ka tā ir tikai sagadīšanās. Pat ja mūsu raidījums būtu uztverts, par to nav ko brīnīties. Peilētājs precīzi novirzīja vilni uz mums nezināmu staciju. Ja uz Zemes ir superjutīgi uztvē­rēji, tie varēja raidījumu pieņemt. Pat ja uztvērēju jauda ir tāda kā mūsu ģeneratoriem. Tas, ka mēs varējām uztvert viņu pirmo raidījumu, kas nebija adresēts mums, liecina, ka viņu ģeneratoriem nav nekā kopīga ar agrākajiem.

—   Bet varbūt viņi sūtījuši radiogrammu tieši mums? Ja pie viņiem viss ir citādāks, daudz varenāks, tad varbūt ir arī teleskopi, ar kuriem iespējams mūs saskatīt.

—   Domāt var visādi, — komandieris paraustīja plecus. — Tomēr tas ir maz ticami. Ja viņi gribēja runāt ar mums, tad velti bija lietot jauno ābeci, kuru mēs nezinām un nevaram saprast.

—    Ir vēl cita hipotēze, — Krivonosovs teica. — Viņi varēja runāt nevis ar mums, bet ar citiem kosmiskajiem kuģiem, kas atrodas šajā virzienā.

Kā atbilde uz radioinženiera teikto sekoja atkār­tota plecu paraustīšana.

—   Vai nav vienalga, — pēc brīža ierunājās Igors Zaharovičs, — ar ko viņi runā -— ar kosmisko kuģi, Zemi, Mēnesi vai Venēru. Tikai ne ar mums.

Deviņi cilvēki bija stipri satraukti. Lai arī radio­gramma nav viņiem domāta, tomēr tā ir Zemes cil­vēku balss pēc astoņu gadu prombūtnes. Vienīgi komandieris bija pilnīgi mierīgs, vismaz ārēji,

—   Tikai ne ar mums, — viņš atkārtoja, iziedams no kabīnes.

Pēkšņi visi saklausīja raksturīgo skaņu, kāda ro­das, radioaparātam automātiski ieslēdzoties.

—   Ar mums! — Mihais Krivonosovs uzvaroši iesaucās, strauji pagriezdamies uz uztvērēja pusi. — Pasauciet komandieri! Raidījums! Morze!

Uz lentes cita pēc citas parādījās domu zīmes un punkti. Nepazīstamais operators strādāja precīzi.

Desmit cilvēki lasīja katrs pie sevis: «Kas runā? Kas runā? Atbildiet!»

Igors Zaharovičs, galīgi bāls un koncentrētu seju, tikko dzirdami pateica.

—   Atbildiet, Mihail Fiļipovič!

Kabīnē atskanēja droši Morzes aparāta piesitieni, veidodami vārdus:

—   Kosmiskais kuģis «Ļeņins» … Kosmiskais kuģis «Ļeņins» … Tuvojamies Plutona orbītai… Dodiet norādījumus … Pieņemu atbildi.

2.

Tīrīšanas vienību galvenā bāze atradās uz asteroīda Cereras, pašā darbu centrā, kurus cilvēki veica jau sešdesmit piecus gadus.

Sākumā par bāzi noderēja viena no raķetēm, kas atradās uz planētas. Bet ar laiku šeit izveidojās vesela pilsētiņa. Darba kuģu startam un finišam bija ierīkots milzīgs laukums, kuram visapkārt grupējās pazemas ēkas, celtas no caurspīdīga plastiskā stikla, kas bija tik stiprs kā staļinīts. Tajās gadiem ilgi dzīvoja vie­nību darbinieki, vieni paši vai arī ar ģimenēm. Pilsē­tiņā bija visas ērtības, kādas pazina Jaunās ēras devī­tais gadsimts. 4

Ar Zemi un Marsu Cereru savienoja starpplanētu sakaru līnijas, pa kurām regulāri «kursēja» pasa­žieru raķetes.

Planētu ieskāva blīva atmosfēra, kas pēc sastāva bija līdzīga Zemes atmosfērai. Mazā gravitācijas lauka dēļ šī atmosfēra nemitīgi izkliedējās izplatī­jumā, un to tāpat nemitīgi papildināja daudzās auto­mātiskās «gaisa rūpnīcas». Spēcīgas iekārtas pārstrā­dāja gāzē pašas planētas dzīles, tāpēc izejvielas ne­vajadzēja gādāt kaut kur no ārpuses. Granīts, bazalts, metāli — viss tika pārvērsts ūdeņradī, slāpekli, skā­bekli, hēlijā.

Cerera lēnām, bet nenovēršami «kusa». Tomēr tās masa bija tik liela, ka pārstrādei izejvielu pietiktu simtiem gadu .. .

Cilvēki nedomāja šeit dzīvot tik ilgi. Pēc plāna darbu vajadzēja pabeigt pēc astoņdesmit gadiem. Ap šo laiku visai asteroīdu joslai starp Marsa un Jupitera orbītām vajadzētu izzust. Cereru bija pare­dzēts iznīcināt pēdējo.

Mazo planētu sildīja un apgaismoja mākslīgā saule, kas apriņķoja ap Cereru cilvēkiem ierastā laikā — divdesmit četrās stundās.

Uz Cereras varēja dzīvot bez aizsargtērpiem. Tikai apaviem vajadzēja biezas un smagas svina pazoles, lai cilvēki pie katra soļa nepalēktos augstu gaisā.

Tie, kas te dzīvoja ilgāku laiku, bija tā pieraduši, ka jutās tikpat kā uz Zemes. Pat uz Marsa dzīves apstākļi daudz mazāk atgādināja apstākļus uz Zemes.

Atmosfēra daļēji pasargāja planētas iedzīvotājus no meteorītiem. Taču neatkarīgi no tā meteorītu no­krišana uz Cereras virsmas tika uzskatīta par ārkār­tēju notikumu, par sava veida brāķi darbā. Pēdējos četrdesmit gados tas bija atgadījies tikai trīs reizes, un ziņojums par šo notikumu uz Zemes skanēja tā­pat, kā senos laikos varētu skanēt ziņojums par ugunsgrēku ugunsdzēsēju depo.

Tāpat kā visur un visās vietās, kur dzīvoja tagadē­jais cilvēks, atomlidmašīnas šķēla Cereras debesis un spēja aplidot tai apkārt pusstundā.

Tādas pašas bāzes kā uz Cereras, tīrīšanas vienību darbinieki bija ierīkojuši arī uz asteroīdiem Pallādas, Vestas un Einomijas.