Viesis no bezgalības

Uz Junonas, Hēbes, Irisas un dažiem citiem lielā­kiem vai mazākiem asteroīdiem atradās starpplanētu raķetodromi, ko apkalpoja automātiskas ierīces. Tā kā ap šiem asteroīdiem nebija iespējams izveidot atmosfēras joslu, cilvēki tur nedzīvoja, taču katram gadījumam bija ierīkotas hermētiski noslēgtas paze­mes telpas, kur darba kuģu komandas nepieciešamī­bas gadījumā varēja atpūsties.

Cilvēki uz kādreiz kailās, neapdzīvotās Cereras, kur trūka gaisa, bija radījuši tik ērtus dzīves apstāk­ļus, ka pavisam nesen uz šejieni nolēma pārvietot kosmisko dispečeru staciju, kas līdz tam atradās uz Jupitera pavadoņa Ganimēda.

Lai darbā netraucētu spēcīgās teleofa sakaru staci­jas un daudzās radiosakaru ierīces starp ostu un darba kuģiem, dispečeru staciju pārvietoja uz Cere­ras otro puslodi. Tur tā atradās haotiski sablīvējušos klinšu vidū, kuru asās radzes izskatījās kā zemē iegrimušu senu baznīcas torņu smailes.

Stacijas dzīvojamās un darba telpas atradās tuvu cita citai un veidoja it kā vienu ēku. Visapkārt aug­stu debesīs slējās masti ar raidītājām un uztvērējām antenām, kas darbojās nepārtraukti. Vairāk nekā septiņsimt metru augstās konstrukcijas apveidi tikko bija saskatāmi uz tumšzilā, gandrīz vai violetā, vien­mēr skaidrā debess fona.

Stacijas «vērīgās» ausis dienu un nakti uztvēra no kosmosa plūstošās skaņas un gaidīja, vai neatskanēs kāda kosmosa kuģa signāls.

Apmēram kilometru no malējiem mastiem klin­šainā līdzenumā varēja redzēt dīvainu priekšmetu, kura izlietojuma iespējas grūti bija iedomāties.

Tur zeltaini, metāliski spīdēja trīs milzīgi gredzeni, kas bija ievietoti cits citā un savienoti ar tievu šķērs- cauruli. Arējā gredzena diametrs sasniedza divsimt metru. Acīmredzot šiem gredzeniem nebija nekāda sakara ar kosmiskās stacijas iekārtu.

Stacijā pastāvīgi dzīvoja divpadsmit dežurējošie dispečeri. Divi no tiem atradās darba telpās, pārējie atpūtās. Viss personāls mainījās katru pusgadu.

Tā bija vienmēr. Cilvēki neatcerējās tos laikus, kad kosmiskās dispečeru stacijas nebūtu bijis. Tā bija šeit, uz Cereras, tā bija uz Ganimēda, bet vēl agrāk — uz Plutona. Tā tas bija jau pusotra tūkstoša gadu.

Tā bija īpaša profesija, savā ziņā vienīgā. Par dis­pečeriem varēja būt cilvēki ar speciālām zināšanām. Cilvēki, kas bija izvēlējušies šo darbu, parasti to vairs nekad nemainīja. Viņi palika par kosmosa dispeče­riem visu mūžu.

Stacijas uzdevums bija sagaidīt kosmiskās ekspe­dīcijas. Šo darbu bija aizsākuši tagadējo cilvēku tāli senči.

Pirmā fotonu raķete «Ļeņins», kas tagad šķita arhaiska, bija atstājusi Saules sistēmu pirms astoņ­padsmit gadsimtiem, kristiānisma ēras divdesmit pirmā gadsimta sākumā. Precīzu tās atgriešanās laiku neviens nezināja. Stacijas sarakstā tā figurēja kā pir­mais numurs.

Pēc «Ļeņina» Zemi un Sauli bija atstājuši citi kuģi.

Astoņpadsmit gadsimtu laikā izplatījuma bezgalībā cita pēc citas bija devušās sešsimt četrdesmit ekspe­dīcijas ar dažādiem mērķiem un uzdevumiem. Vairāk nekā puse no tām jau bija atgriezusies. Četras, kuras gaidīja pirms divsimt un trīssimt gadiem, acīmredzot bija gājušas bojā, divsimt sešpadsmit atradās kos­mosā.

Divsimt piecu ekspedīciju atgriešanās laiks bija aptuveni zināms. Par vienpadsmit pašām pirmajām nezināja neko.

Tomēr gaidīja — tāpat kā gaidīja tās divsimt pie­cas, kas kosmosā bija devušās krietni vēlāk.

Kosmonautikas tehnika mainījās un pilnveidojās ar katru gadsimtu. Zvaigžņu kuģu vecās konstruk­cijas, to darbības principi novecoja. Radās jauni. Pē­dējam kuģim, kas atstāja Zemi pirms gada, nebija vairs nekā kopēja ar to pirmo, ko uzbūvēja kosmo­nautikas rītausmā.

Bet, lai arī cik novecojuši bija kosmosa kuģi, to­mēr tie bija un tiem vajadzēja atgriezties Saules sistēmā, un tos vajadzēja sagaidīt.

Gluži kā kosmisko lidojumu vēstures muzejā, iz­platījumā atradās visvisādu konstrukciju kuģi. Tie uzskatāmi liecināja, kā zvaigžņu kuģi būvēti astoņ­padsmit gadsimtu laikā.

Šajos kuģos atradās cilvēki. Viņi bija dzimuši un uzauguši dažādā laikā, runāja dažādās valodās un pārstāvēja gandrīz katra pagājušā gadsimta Zemes civilizāciju.

Kuģu sakaru ierīces atšķīrās cita no citas, tām bija dažāda jauda, dažādi darbības principi, dažāda sig­nalizācijas ābece un sistēma.

Kuģu piedziņai bija izmantoti dažādi enerģijas avoti: sākot no fotonu izstarojumiem un beidzot ar antigravitāciju. To lielums, svars un nolaišanās ātrums bija atšķirīgs.

Visu to pilnīgi vajadzēja pārzināt kosmosa dis­pečeriem.

Gravitācijas kuģi varēja nolaisties jebkurā vietā, kaut vai Cereras ostā, bet fotonu raķete bija jāno­virza uz turieni, kur tās nolaišanās nenodarītu postu. Jaunākās konstrukcijas kuģis nolaistos nemanāmi, vecākas konstrukcijas kuģis varēja ar reaktīvās strā­vas vareno spēku sagraut tuvējās ēkas.

Katram kuģim vajadzēja norādīt nolaišanās vietu, nosūtīt pretī sagaidītājkuģi, nogādāt atbraucējus pēc obligātās karantīnas uz Zemi, ja apkalpe bija apmek­lējusi citas planētas ārpus Saules sistēmas.

To visu pārzināja dispečeri.