Viesis no bezgalības

Viņiem bija jāprot visas valodas, kādās runāja gaidāmo kuģu komandas, jāprot izmantot visu gad­simtu sakaru veidi, jāzina, kur, kad un kas tieši būvēts uz visām Saules sistēmas planētām un to pa­vadoņiem, kur un kādā laikā tur var būt cilvēki.

Dažreiz aizritēja gadi, bet no kosmosa neatgriezās neviens kuģis. Taču dispečeri arvien bija pilnīgā gatavībā sagaidīt ikvienu no tiem. Jebkurā brīdī «pie apvāršņa» varēja parādīties kuģis, un tad lēmums bija jāpieņem ātri, precīzi, nekļūdīgi.

Stacija atradās uz Cereras, bet tās «acis» — super- spēcīgās lokācijas ierīces — bija izvietotas tālu no tās, uz Plutona un uz Saules sistēmas otrās, ārējās joslas lielajiem asteroīdiem.

Tur cilvēku nebija, tikai ideāli automāti — tie modri vēroja apkārtējo izplatījumu, gaidīdami kos­miskā kuģa tuvošanos. Nepārtrauktie sakari ļāva dis­pečeriem tieši redzēt uz ekrāniem visu «apvidu» ap Sauli un tās planētām.

Ja viens no lokatoriem pamanīja tikko jaušamu kosmisko kuģi, tad neizlaida to vairs no «redzes loka». Ar lokatoru saistītā vadāmā antena, kas atra­dās uz Cereras, automātiski pagriezās pret pamanīto objektu. Sakaru kanāls izveidojās ātri un precīzi. Atlika tikai gaidīt, kamēr kuģis pienāks tik tuvu, ka varēs apmainīt ar to pirmos vārdus.

«Ļeņinu» pamanīja sen pirms radiogrammas nosū­tīšanas, kuras nesaprotamie punkti tā pārsteidza visu komandu.

Tādā attālumā atšķirt kosmiskā kuģa kontūras un konstatēt tieši, kurš no tiem tuvojas, bija neiespējami. Kuģis izskatījās kā blāvi spīdošs punkts. Dispečeri nevarēja zināt, kas tas ir.

Līdzko konstatēja, ka pamanītais objekts tiešām ir kosmosa kuģis, nevis liels meteorīts, ziņa par to nekavējoties tika noraidīta uz Zemi un Marsu. Maz­liet vēlāk par kosmosa kuģa tuvošanos uzzināja visi cilvēki, lai kurā Saules sistēmas vietā tie arī atradās.

Kosmosa ceļotāju pārrašanās arvien bija saviļņo­jošs notikums. Kādus jaunus Visuma noslēpumus tiem bija izdevies atklāt? Ko tie dos cilvēkiem? Ar kādām atziņām kļūs bagātāka zinātne? Šie jautājumi vienādā mērā interesēja visus.

Telpā, kurā atradās stacijas galvenā pults, sapul­cējās visi divpadsmit dispečeri. Viņi visi ļoti gribēja novērot, kā nolaidīsies šis kuģis. Pēc tradīcijas, kas bija izveidojusies kopš neatminamiem laikiem, tiem, kas pirmie pamanīja tuvojošos kuģi, bija pašiem jā­nodibina ar to sakari, pašiem jārūpējas par tā no­laišanos.

Lai gan šiem dispečeriem vairākas stundas, bet dažreiz pat vairākas diennaktis vajadzēja nogurdi­noši nepārtraukti strādāt, tomēr visi uz tiem raudzījās ar skaudību.

Šīs dežūras bija viņu darba jēga. To dēļ cilvēki visu mūžu ziedoja kosmosa dispečera profesijai. Agrākajos laikos daudzi no viņiem tā arī nomira, nesagaidījuši nevienu kuģi.

Pieņemt kosmosa kuģi! Tas ikvienam bija senlolots sapnis.

Tajā dienā, kad uz Cereras bija agrs rīts, kā arvien dežurēja divi — Rādijs un Lēda. Viņi bija vēl gluži jauni, tikai pirms trim gadiem beiguši dispečeru skolu. Un tieši viņu dežūras laikā parādījās kosmosa kuģis. Kāda laime!

Stacijas personāla vidū bija pavecāki, pieredzes bagāti dispečeri. Viens no tiem pirms astoņiem ga­diem bija sagaidījis Jaunās ēras ceturtā gadsimta kuģi. Bet Rādijs un Lēda zināja, ka neviens neatcels tos rīkojumus, kurus viņi dos kuģa komandierim. Viņi vieni paši atbildēja par visu, kas gaidāms tuvā­kajā laikā.

Aizritēja divas stundas pēc pirmā no Plutona sa­ņemtā signāla. Sestā masta šauri orientētā antena jau bija pagriezusies uz kosmosa kuģa pusi. Viss bija sagatavots sakaru nodibināšanai.

Taču kuģis vēl atradās ļoti tālu — uz ekrāna tik tikko bija saskatāms sudrabains punkts. Attāluma rādītāja smalkā bultiņa it kā stāvēja uz vietas.

—        Viņi tuvojas ar sen ieslēgtiem bremzēšanas dzi­nējiem, — Rādijs teica. — Tātad tas nav jaunākas konstrukcijas kuģis.

—        Man šķiet, — Lēda atbildēja, raudzīdamās ekrānā, — ka mēs redzam nevis pašu kuģi, bet tikai tā sprauslu.

—       Sprauslu? — Rādijs brīnījās. — Vai tu domā, ka, tas ir tik sens kuģis?

—        Man tā šķiet. Paskaties pats, punkts nav skaidri konturēts. Tas it kā šūpojas.

—        Jā, tas tiesa, — atbildēja viens no dispečeriem, dažas minūtes uzmanīgi vērojis ekrānu. — Pamēģi­niet ieslēgt maksimālo inhaliskopu.

—■ Vai nav par agru?

—   Nē, īstais laiks.

Rādijs paklausīja vecākā biedra padomam.

Punkts uz ekrāna palielinājās, izplūda, pārvērtās par neskaidru plankumu. Visi uzreiz pārliecinājās, ka Lēdai bijusi taisnība. Bija redzams nevis kuģis, bet bremzēšanas dzinēju izpūstās liesmas atblāzma. Taču nē … tā nebija liesma, bet gaisma … gaisma!

—        Fotonu raķete! — Rādijs iesaucās, vairs neslēp­dams savu sajūsmu.

Padomā tikai! Sagaidīt nevis parastu kuģi, bet vienu no tiem pirmajiem vienpadsmit, kas jau kļu­vuši par leģendāriem kosmonautikas pionieriem.

—   Tūlīt paziņot visiem! — Lēda pavēlēja.

Trīs cilvēki metās izpildīt viņas pavēli.

Sensācija! Neparasta sensācija! Tur, kur bija re­dzams tikai neskaidrs gaismas plankums, atradās,

tuvojās Saulei, atgriezās uz dzimteni kuģis, kurā bija …