Viesis no bezgalības

—   Taja ir Dmitrija Volgina laikabiedri, — no sa­traukuma drebošā balsī teica Rādijs.

Pēc stundas nebija vairs nekādu šaubu. Atgriezās cilvēki, kas bija atstājuši Zemi pirms astoņpadsmit gadsimtiem.

Ja tie arī nebija Volgina laikabiedri šā vārda tiešā nozīmē, tad tomēr viņam tuvi cilvēki, kas dzimuši apmēram tajā pašā laikā. Simt gadu — tas nebija pārāk daudz.

Dažādā veidā ieradušies Jaunās ēras devītajā gad­simtā, sastapsies divdesmitā un divdesmit pirmā gad­simta cilvēki. Tā būs jauna pasaule, vienlīdz jauna kā Volginam, tā arī tiem no fotonu kuģa!

—   Volgins mūsu vidū vairs nejutīsies vientuļš, — Lēda teica.

—   Jā, tā ir viņa laime, — Rādijs atsaucās.

—   Labi būtu paziņot viņam to personiski!

-— Vai tiešām tas nebūtu vēl izdarīts? Esi mierīga, viņš jau visu zina.

Kosmosa kuģis tuvojās. Tagad viņi varēja tam se­kot pēc attāluma rādītāja. Tuvojās sakaru uzņem­šanas laiks.

Kosmosa dispečeri zināja, ka četrām pirmajām fotonu raķetēm — «Ļeņinam», «Komunistam», «Ze­mei» un «Saulei» — ir vecās radiotelegrāfa sistēmas, pēc Morzes ābeces. Ar septiņām pārējām varēja sa­zināties pēc vienotās vizuālā telegrāfa kosmisko sig­nālu sistēmas. Lai nodibinātu sakarus ar četrām pir­majām, vajadzēja lietot veco krievu vai angļu va­lodu. Rādijs un Lēda prata šīs valodas tik daudz, cik

bija nepieciešams, lai dotu norādījumus kuģu koman­dieriem.

«Ļeņinam» un trim nākamajām raķetēm radiogram- mas teksts bija detalizēts, iepriekš sagatavots un to vajadzēja tikai automātiski noraidīt, izdarot tajā ne­pieciešamās korektīvas. Sarunām ar visiem pārējiem kosmosa kuģiem nekādi sagatavoti teksti nebija va­jadzīgi. Dispečeri zināja signālu sistēmu no galvas.

Lai gan Rādijam un Lēdai pat prātā nenāca, ka viņiem tā veiksies, un viņi bija pārliecināti, ka pa­manītais kuģis nepieder pie četriem pirmajiem, viņi tomēr izpildīja visu, ko paredzēja instrukcija, — sa­dabūja radiogrammas tekstu un sagatavoja pārraidei automātus. Lēda ķērās pie teksta pārbaudes.

—   Kur tu domā nozīmēt tam nolaišanos? — Rādijs jautāja. — Uz Plutona vai uz Ganimēda?

Lēda pacēla galvu un pavīpsnāja.

—   Ko tas nozīmē? — viņa jautāja. — Vai tā ir kārtējā pārbaude, cik es esmu kompetenta, vai arī tu tiešām nezini, ka uz Plutona strādā vairākas ekspe­dīcijas, par kuru atrašanās vietu mums nav ziņu? Labi, es nedusmojos uz tevi, — viņa piebilda, redzē- dzama Rādija sejā apmulsumu. — Uz Ganimēda ir daudz jaunceltņu. Tas nozīmē, ka arī tur nedrīkst. Tā taču ir fotonu raķete.

—   Tātad uz Eiropas?[3]

—   Protams, es jau tekstā «Plutona» vietā ierakstīju «Eiropa». Domāju, ka kuģa komandieris zina šo no­saukumu. Tas ir ļoti sens. Kā tu domā?

—   Ko tas nozīmē? — Rādijs šķelmīgi vaicāja.

•— Vai tā ir manu zināšanu kārtējā pārbaude, vai ari tu tiešām nezini, ka planētu un to pavadoņu nosau­kumi nav mainījušies vairāk nekā divtūkstoš gadu?

Visi, kas atradās galvenās pults telpās, sāka smie­ties.

—   Tagad mēs esam norēķinājušies! — Lēda sacīja. — Tātad uz Eiropu. Sāc izsaukt! Bet es nodibināšu sakarus ar Marsu. Tur ir piemērots raķetoplāns. Tas izlidos viņiem pretī.

—   Bet kur būs karantīna?

—   Kā vienmēr, uz Ganimēda.

Kosmosa kuģim pretī trauca vienotā kosmosa koda signāli. Uz kuģa uztvērēja ekrāna tiem vaja­dzēja pārvērsties par daudzkrāsainiem aplīšiem un punktiem. Apsveikuma vārdi un galvenais jautā­jums — kas?

Stacijā vēl neapjauda īstenību. Pārāk neticami li­kās, ka tā varētu būt viena no pirmajām raķetēm, par kurām visi domāja, ka tās palikušas izplatījumā uz mūžīgiem laikiem. Tās gaidīja, bet neticēja, ka sagai­dīs. Starp četriem pirmajiem un septiņiem pēdējiem fotonu kuģiem bija milzīga atšķirība jaudas ziņā.

Visi divpadsmit dispečeri bija cieši pārliecināti, ka kuģis, kas tuvojas, nav ne «Zeme», ne «Saule», bet viens no septiņiem.

Viņi gaidīja atbildi, uzmanīgi vērodami ekrānu, nezinādami, ka tur, kosmosa kuģa radiokabīnē, viņu sūtītie vārdi pārvērtās par neko neizteicošiem vienā­diem melniem punktiem.

Taču neziņa nebija ilga.

Kad pienāca laiks, kas bija nepieciešams, lai radio­vilnis sasniegtu kuģi un atgrieztos atpakaļ, negaidot sāka darboties jaunākās konstrukcijas aparāts, kas

bija paredzēts radiogrammu pieņemšanai un raidīša­nai pēc visvecākās, kādreiz pastāvējušās radiosakaru sistēmas —pēc Morzes ābeces.

Rādijs metās pie aparāta tik steidzīgi, ka tikko ne­nogāza no kājām kādu, kas gadījās ceļā.

Visi steidzās viņam nopakaļ.

Uz uztvērēja matētā stikla jau bija salasāmi vārdi… vecajā krievu valodā: «Atkārtojiet! Atkār­tojiet! Atkārtojiet!»

Radiogrammas domu zīmes un punkti automātiski pārvērtās burtos. Taču visiem kļuva skaidrs, ka nezi­nāmais kosmosa kuģa radists strādāja nevis ar tele­taipu, bet ar parasto kodu.

—        Viens no četriem… — Lēdai aiz muguras kāds nočukstēja.

No uztraukuma Rādijs aizmirsa noraidīt tradicio­nālos apsveikuma vārdus.

—   Kas runā? Kas runā? Kas runā? Atbildiet!

Lēda metās pie aparāta «AJ» («Ārkārtējs jaunums

visai Zemei»).

Pusstunda! Un visu Zemi aplidoja sensacionālā vēsts.