Viesis no bezgalības

Un vai gan varēja būt citādi?

Jau pirms astoņiem … nē, pirms tūkstoš astoņsimt gadiem cilvēki bija apguvuši Saules sistēmu un tajā visur jutās gandrīz kā «mājās». Kad «Ļeņins» uzsāka savu tālo ceļu, jēdziens «dzimtene» pamazām beidza saistīties tikai ar planētu Zeme, tas ieguva plašāku jēgu — Saules sistēma. Astoņpadsmit gadsimtos šim gandrīz vai kosmiskajam priekšstatam vajadzēja no­stiprināties vēl vairāk.

—   Mēs esam Saules bērni! — Igors Zaharovičs mīlēja atkārtot.

Viņa biedri šo frāzi bija arvien dzirdējuši visus astoņus gadus. Bet tikai tagad, sastopoties ar šo jē­dzienu tieši vaigu vaigā, viņi sāka nojaust, ka kuģa komandieris un ekspedīcijas priekšnieks ar nolūku, ar noteiktu mērķi bija atkārtojis šo patiesību. Vtorovs labi saprata, saprata kopš pirmās lidojuma dienas, cik smagi būs pārdzīvot nenovēršamās pārmaiņas, kas notikušas uz Zemes, cik grūti būs apzināties, ka agrāko Zemi viņi vairs nekad neredzēs, un centās visus pie­radināt pie domas: lai arī kādas pārmaiņas būtu no­tikušas, viņi atgriezīsies dzimtenē — Saules sistēmā.

Attiecībā uz komandas deviņiem locekļiem viņš bija mērķi sasniedzis. Deviņi cilvēki uztvēra atgrie­šanos Saules sistēmā kā atgriešanos dzimtenē. Desmi­tais bija pats Vtorovs.

Bet divi nevarēja sevi pārvarēt.

Viktors Aleksejevičs Ozerovs un Marija Alek- sandrovna Meļņikova mokoši ilgojās pēc pagātnes. Gaidāmā tikšanās ar jauno Zemi viņus neiepriecināja.

Sevišķi krasi tas izpaudās Viktora izjūtās.

Jo vairāk kosmosa kuģis tuvojās Saulei, jo drū­māks kļuva vecākais stūrmanis, jo vairāk viņu kaiti­nāja sarunas par Zemi.

Pirms radiosakaru nodibināšanas viņš neizturēja un izteica visu, kas bija sakrājies sirdī.

r— Nesaprotu, par ko jūs priecājaties, — viņš ar rūgtumu sacīja. — Mēs redzējām Veģu un 61. Gulbja planētu. Tikai vienu no tām apdzīvoja saprātīgas būtnes. Pārējās planētas bija neapdzīvotas, bez dzī­vības. Mēs ar prieku tās atstājām, pat Sapni. Vai jūs gribētu atgriezties atpakaļ? Nē? Kāpēc gan jūs tieca­ties pēc Zemes? Tā jums būs tikpat sveša kā Sapnis. Jums liekas, ka Zemes cilvēki būs tikpat tuvi kā agrāk. Bet tas nepavisam tā nebūs. Viņi jūs nesapra­tīs, un jums ar viņiem nebūs nekā kopēja. Būtu la­bāk, ja Zemes vietā mūsu priekšā atkal būtu Sapnis. Tā iedzīvotāji mums bija sveši, un mēs no viņiem arī negaidījām nekā kopēja. Es gribētu atgriezties pie viņiem … — Viktoram izlauzās. — Vismaz tik krasi neizjustu svešatnību, kas radusies, bet uz Zemes tā tikai pastiprināsies. Saprotiet, mūs gaida nevis Zeme, bet sveša, nepazīstama planēta!

Neviens neiebilda Viktoram ne vārda. Runāt ar viņu par šo tematu bija bezcerīgi.

Mazliet vēlāk Igors Zaharovičs teica Meļņikovai;

—   Ne jūs, ne Ozerovu nevajadzēja ieskaitīt mūsu komandā. Tā tika pieļauta kļūda, psiholoģiska pār­skatīšanās. Bet jūs paši esat vainīgi. Kāpēc jūs uzstājāt, kāpēc bijāt ar mieru? Jūs labi zinājāt…

—   Attiecībā uz mani stāvoklis nav tik bries­mīgs, — Marija Aleķsandrovna atbildēja komandie­rim. — Esmu samierinājusies ar to, kas mūs sagaida. Man nav prieka par atgriešanos uz Zemi, tas tiesa, bet man tā arī nav traģēdija.

—   Ļoti baidos par Viktoru, — Vtorovs norūpējies teica.

—   Gan pāries. Tā ir viena no kosmiskās traumas formām. Mēs visi esam ar to lielākā vai mazākā mērā slimojuši. Izņemot jūs, — viņa piebilda ar cieņas pieskaņu balsī. — Jūs vienīgais bijāt imūns pret kos­mosa ietekmi. Viss pāries, kad mēs nokļūsim uz Ze­mes. Esmu dziļi pārliecināta, ka pārmaiņas nebūs tik ievērojamas. Viktors iedzīvosies un vairs neilgosies pēc jauna lidojuma.

—   Vai viņš ilgojas atpakaļ?

—   Jā, viņš par to runāja. Viktors uzskata, ka viņam uz Zemes nebūs ko darīt. Viņš grib tūlīt lūgt, lai sūta jaunā ekspedīcijā. Kur tīk, kaut vai uz kai­miņu Galaktiku vai vēl tālāk.

—   Ak tā! — Vtorovs domīgi atkārtoja.

—   Viktoram, — Meļņikc>va turpināja, — rodas dīvainas idejas. Vai jūs zināt, par ko viņš visbiežāk domā? Par satikšanos ar mūsu laikabiedriem. Viņš man ir vairākas reizes teicis, ka tikai cerība tos satikt dod viņam spēku.

—   No kurienes gan uz Zemes var rasties mūsu laikabiedri?

—       Piemēram, «Komunista» vai kāda cita kos­miskā kuģa komanda, kas atstājis Zemi pēc mums. Mēs taču esam pirmie, nevis pēdējie.

—   Vai tad viņš ir aizmirsis… —■ Igors Zaharovičs iesāka, bet pēkšņi apklusa, vērīgi lūkodamies savas sarunu biedrenes sejā. Pēc tam nedroši iejau­tājās: — Bet jūs pati… vai ari jūs cerat uz tādu tikšanos?

—   Tas, protams, būtu ļoti patīkami, bet es negaidu nekā tamlīdzīga.

—   Kāpēc?

r— Tāpēc, ka nākamais kosmosa kuģis var atgriez­ties ļoti ļoti vēlu.

—   Jums taisnība, — Vtorovs apstiprināja. — Ar «Komunista» komandu mēs nekā nevaram sastapties. Vai tiešām Viktors ir aizmirsis, ka šis kuģis saņēma pavisam citu uzdevumu? Viņiem vajadzēja doties nevis astoņus gadus ilgā ceļojumā kā mums, bet vien­padsmit gadus ilgā ceļojumā. Spriediet pati, kādas ir mūsu izredzes sastapties. Neviens no mums nebūs dzīvs, kad, atgriezīsies šis kosmosa kuģis. Turpmāko mūža daļu mēs visi taču pavadīsim uz Zemes, paras­tos apstākļos.