Viesis no bezgalības

•— Acīmredzot viņš to nav ievērojis. Nabaga Vik­tors! '— Marija Aleksandrovna nočukstēja.

Astoņus gadus ilgais lidojums kosmosa kuģa no­slēgtajā pasaulītē, ārpus pārējās cilvēces, bija saistījis komandas locekļus lielā un stiprā draudzībā. Divpad­smit cilvēki, tik dažādi pēc rakstura, apvienojās cīņai pret kosmosu vienotā saimē. Viņus uz mūžiem sais­tīja kaut kas lielāks nekā radniecības saites. To, ko nācies kopā pārdzīvot, nekad nevar izdzēst no atmi­ņas. Un viena prieki bija visu prieki, viena bēdas — kopīgas bēdas.

Visi no sirds mīlēja Viktoru, žēloja viņu, juta līdzi, bet nespēja palīdzēt. Tikai laiks un cilvēki — jā, cil­vēki tur, uz Zemes — varēja izkliedēt mokošo grūt­sirdību, kas arvien stiprāk pārņēma stūrmani.

Neviens uz «Ļeņina» nešaubījās, ka astoņpadsmit gadsimtos cilvēce nogājusi garu un slavas pilnu ceļu. Cilvēki, protams, ir pārvērtušies, kļuvuši citādi — ne vien morāliski, bet, iespējams, arī fiziski. Viņiem bija jākļūst daudz labākiem, cēlākiem, atsaucīgākiem nekā agrāk. Vai tiešām viņi neradīs iespējas, kā iz­kliedēt domas par bijušo cilvēkam, kas iekļuvis viņu vidē no tālas pagātnes? Protams, var rast un radīs!

Uz to cerēja visi.

—   Marija Aleksandrovna, — Vtorovs atkal iejau­tājās, — vai var jums uzdot kādu nedelikātu jautā­jumu? Jūs esat ļoti tuva draudzene Ksenijai Nikola- jevnai. Kāda ir viņas attieksme pret Viktoru?

—   Es domāju, tāda pati kā visiem.

—   Ne vairāk?

Meļņikova brīdi domāja.

—   Es jūs saprotu, Igor Zaharovič, — viņa teica. — Tas, protams, varētu atstāt labvēlīgu ietekmi. Bet es nezinu, Ksenija ir ļoti noslēgta. Kādu laiku man šķita, ka viņa un Viktors viens otru mīl. Bet šai pē­dējā gadā viņu ceļi it kā šķīrušies.

—   Tas varētu būt par iemeslu Viktora tagadējam noskaņojumam.

—   Diezin vai. Tomēr tad būtu izredzes uz izvese­ļošanos, jums taisnība. Mēģināšu aprunāties ar viņu, panākt, lai atklāj sirdi. Bet kad to lai izdara? Šobrīd taču nav īstais laiks sarunām … Visi domā par Zemi.

—   Tieši tā, par Zemi. Dzīve, parastā Zemes dzīve ieņem savas tiesības. Labs iegansts.

—   Es pamēģināšu.

—   Nav obligāti to darīt uz kuģa. Mūs gaida neiz­bēgama karantīna. Var tajā laikā. Bet tikai pirms izlidošanas uz Zemi.

—   Labi, Igor Zaharovič.

Viņai bija saprotamas un tuvas komandiera rūpes. Lai tur vai kas, bet saslimušo biedru vajadzēja at­griezt dzīvei! Mīlestība? Tas ir iedarbīgs līdzeklis. Visi zināja, ka šo astoņu gadu laikā Viktors bija izrādījis sevišķu uzmanību Ksenijai Nikolajevnai — otrajam stūrmanim. Šī uzmanība ļoti atgādināja mī­lestību. Bet vai Ksenija mīlēja Viktoru? To neviens nezināja.

Bija tāds gadījums. Uz Sapņa notika smaga avārija ar pašgājēju ekipāžu (mazliet līdzīgu Zemes automo­bilim), tajā smagi cieta Viktors. Vairākas dienas viņa dzīvība karājās mata galā. Ksenija pašaizliedzīgi kopa Viktoru. Viņa pa šīm dienām manāmi novājēja, it kā sakritās; atlaba tikai tad, kad Meļņikova pateica, ka Viktoram vairs briesmas nedraud. Šķita, ka viņa ne­laimi Ksenija pārdzīvo vairāk nekā visi pārējie. Bet vai tā cēlonis bija mīlestība, vai arī Ksenijas maigais raksturs un labā sirds? Pēc tam kad Viktors bija pa­visam atveseļojies, viņu attiecības kļuva tādas pašas kā agrāk. It kā pat mazliet vēsākas no Ksenijas pu­ses. Piemiņai no katastrofas Viktoram sejā palika dziļa rēta. Meļņikova tomēr nešaubījās, ka tas nebija meitenes vēsuma iemesls. Viņu ar Kseniju Staņislav- sku saistīja ne tikai biedriskas, bet arī tiešas radnie­ciskas attiecības: viņas bija māsīcas un draudzējās kopš bērnības.

Vtorovs zināja, kam var uzdot risināt delikātu sarunu.

Pagāja diennakts, un negaidīti ātri nodibinātie sakari ar Cereru novirzīja Meļņikovas domas citā plāksnē. Tagad nebija īstais laiks sarunām ar Kseniju, kas gandrīz vai vairāk nekā visi pārējie uz kuģa prie­cājās, ka reids beidzas.

Arī Viktors kļuva mazāk drūms. Visi ievēroja, ar kādu satraukumu viņš lasa saņemto radiogrammu, lasa trīs reizes, tāpat kā visi. Tā bija laba zīme.

Kosmosa kuģis lidoja jau tik lēnām, ka līdz Jupi­tera orbītai (uz Jupitera pavadoņa Eiropas bija paredzēts finišs) atlika lidot ne mazāk par nedēļu.

Šīs dienas aizritēja nemanot. Komandai pat likās, ka laiks steidzas. Cilvēki bija pieraduši pie mēnešiem un gadiem ilgā vienmuļā lidojuma izplatījuma bez­galībā, no vienas zvaigznes līdz otrai. Un viņi prata aizpildīt lēni ritošo laiku ar interesantu darbu. Tagad, kad reiss tuvojās nobeigumam, darbu nevajadzēja meklēt, tas pats meklēja darītājus. Divpadsmit cilvēki saspringti strādāja, atpūtas stundas saīsinādami līdz minimumam.

Komandieris un abi stūrmaņi, gatavojoties nolais­ties, ar skaitļojamo mašīnu palīdzību aprēķināja vis­izdevīgāko un ērtāko trajektoriju, — līdz ar palēni- nājumu taču radās iespēja manevrēt. Lai aizkļūtu garām asteroīdu ārējai joslai, viņi nolēma tuvoties Eiropas orbītai no apakšas, zem ekliptikas plaknes.