Viesis no bezgalības

Eiropas kosmosa kuģu osta bija ierīkota un iekār­tota pirms piecsimt gadiem, un tajā, tāpat kā uz Plu­tona, varēja bez bažām nolaisties fotonu kuģis.

Milzīgais laukums, kura garums sniedzās līdz simt kilometriem, bija nevis mākslīgi radīts, bet dabisks. No vienas puses to ieskāva ne visai augstas kalnu grēdas, un tur, labi aizsargātas no fotonu izstaroju- miem, atradās ostas tehniskās apkalpes ēkas.

Starp citu, tās maz atgādināja ēkas. Zemas, it kā pieplakušas pie zemes, bez logiem, tās vairāk izska­tījās pēc milzīgiem, rūpīgi noslīpētiem akmens bluķiem.

Cilvēki šeit nekad nedzīvoja. Kosmosa kuģu ostu apkalpoja kibernētiskās mašīnas, kas bija tieši sais­tītas ar kosmosa dispečeru staciju.

Ievērodams ostas signālus un izmantodams peilē- šanas ideālo sistēmu, Vtorovs precīzi nolaidās norā­dītajā vietā, pašā laukuma vidū.

Kad izklīda migla, kas bija radusies, augsnes kār­tām iztvaikojot, «Ļeņinam» blakus nolaidās aparāts, kas līdzās milzīgajam kosmosa kuģa korpusam izska­tījās pēc pigmeja.

Tas nolaidās zemē bez mazākajām sprauslas liesmu zīmēm. Priekšgalā uz gludajiem sāniem melnēja burti un cipari: «IļMEl-258».

—        Burti ir līdzīgi krievu šriftam, — Vtorovs teica. — Bet cipari tieši tādi paši.

—        Acīmredzot, — Viktors Ozerovs atbildēja, —' uz Zemes ir apguvuši antigravitāciju. Citādi es nevaru iedomāties, kā kuģis varēja tik slaidi un viegli no­laisties uz Eiropas, kur nav gaisa.

—   Jā, gluži jauna tehnika.

Viņi atstāja pulti, pie kuras bez pārtraukuma bija pavadījuši astoņpadsmit stundu, un devās uz radio- kabīni.

Krivonosovs tikko bija pieņēmis Stroncija apsvei­kuma radiogrammu.

—        Viņš jautā, kad mēs domājot atstāt kuģi un pār­vietoties pie viņa.

—        Vai tad viņš nebaidās nonākt saskarsmē ar mums? — Vtorovs izbrīnā jautāja.

—   Acīmredzot ne.

—   Vai viņš runā krieviski?

—   Nē, angliski.

—        Kāpēc viņš izmanto telegrāfu, nevis radio­telefonu?

—        Nezinu. Bet uz manu atbildes sveicienu pa tele­fonu viņš neatbildēja. Vajadzēja atkārtot telegrā­fiski.

—   Viņš vāji prot valodu, — Vilsons teica.

—   Pārraidiet!

Vtorovs nodiktēja garu radiogrammu.

Stroncijs atbildēja, un sākās ilga saruna pa radio.

Izrādījās, ka Stroncijs ir viens no Cereras stacijas dispečeriem. Raķetoplāns viņu uzņēmis ceļā no Marsa uz Eiropu. Līdz ar viņu raķetoplānā «LļMEI» atradās vēl divi: otrais pilots Kasijs un ārsts kosmologs, kuru sauca par … Pjotru.

Šis vārds skanēja negaidīti. Kosmonauti nepavisam nebija cerējuši dzirdēt tik vienkāršu un pazīstamu vārdu.

—   Stroncijs, Kasijs un Petja, — Krivonosovs teica. — Apbrīnojama kombinācija!

—   Šis Petja acīmredzot ir ievērojams ārsts, — Ozerovs piemetināja. — Neiedomājies tikai viņu tā uzrunāt satiekoties.

—   Kas zina, kā viņiem pieņemts! . ..

Stroncijs ziņoja, ka «LļMn» apkalpe pavadīs visu karantīnas laiku kopā ar «Ļeņina» komandu. Tas daļēji izskaidroja viņa nesaprotamo «bezbailību». Bija risks inficēties ar nepazīstamiem mikrobiem, to nevarēja neievērot. Lai gan neviens no kosmonau­tiem nebija saslimis ar nepazīstamu slimību, tomēr nevarēja galvot, ka šī slimība nesāk izpausties vēlāk. «Ļeņina» komanda taču bija nolaidusies uz daudzām planētām, bet uz Sapņa atradusies pat ilgāku laiku. Cereras dispečeri to jau zināja.

Turklāt komandas locekļi uz Sapņa neizmantoja bioloģiskus aizsarglīdzekļus.

Noskaidrojās, ka nekavējoties vajag atstāt Eiropu un doties uz Ganimēdu. Kosmosa kuģim bija jāpaliek šeit. Pēc kravas — neskaitāmiem iežu pa­raugiem, kas bija savākti no visām apciemotajām planētām, sasaldētas floras, bet galvenokārt pēc tro- lejām no Sapņa — atlidos speciāls kravas kuģis. Tas jau gatavs startam kādā no Zemes raķetodromiem.

—   Vai jūs nebaidāties, ka šā kuģa komanda varētu inficēties? Vai ari tai būs jāiziet karantīna? — Vto­rovs jautāja.

Stroncijs atbildēja, ka viss kosmosa kuģis kā no ārpuses, tā iekšpuses tiks «dezinficēts».

—   To veiks bez cilvēkiem ostas automātiskās ierī­ces. Jums jāatstāj visas kuģa lūkas atvērtas.

—   Vai šīs ierīces nevar eksponātus sabojāt?

—   Nē, tas ir izslēgts. Tās taču nav aklas un saprot, ko dara.

Šādu atbildi bija dīvaini dzirdēt pat divdesmit pirmā gadsimta cilvēkiem, kuri pirms izlidošanas bija labi pazīstami ar kibernētikas sasniegumiem. Acīmredzot tagadējie «roboti» bija tikpat saprātīgi kā cilvēki.

—   Varbūt, ka tā arī ir labāk, — Krivonosovs teica.

Pjotrs palūdza pasaukt pie aparāta ekspedīcijas vecāko ārstu. Meļņikovas saruna ar Pjotru sagādāja jaunus pārsteigumus. Viens no tiem visus ļoti ieprie­cināja.

Meļņikova un Fjodors bija domājuši, ka karantīnā būs jāpavada vismaz vairāki mēneši, bet varbūt pat vesels gads. To zinādami, «Ļeņina» komandas locekļi bija sagatavojušies, ka vēl ilgi ilgi nenokļūs uz Zemes. Pēkšņi izrādījās, ka nepavisam tā nav.

Pjotrs paziņoja, ka karantīna uz Ganimēda ilgs pie­cas Zemes diennaktis.

Marija Aleksandrovna bija tik izbrīnījusies, ka palūdza, lai ziņojumu atkārto vēlreiz. Aparāta vienal­dzīgā klaboņa apstiprināja teikto.

—   Varbūt pat četras, — Pjotrs piebilda.