Viesis no bezgalības

Aprēķinus vajadzēja izdarīt no jauna. Viss, kas bija sagatavots agrāk, vairs nebija izmantojams. Viņi domāja, ka kosmosa kuģis nolaidīsies turpat, kur bija startējis, — uz Plutona, bet nezināmā kosmosa dis­pečeru stacija norādīja Eiropu, kuru viņi nekad sa­vos aprēķinos nebija paredzējuši.

— Droši vien uz Plutona vairs nav tukšums vien kā agrāk, — Staņislavska ieminējās. — Un viņi bai­dās, ka nolaižoties mūsu kuģa fotonu izstarojums var nodarīt postu.

Abi radioinženieri — Krivonosovs un Vilsons — viens otru nomainīdami, nepārtraukti dežurēja radio- kabīnē, gaidīdami, vai nepienāks vēl kāds ziņojums no Cereras. Taču uz asteroīda esošā stacija tikai divas reizes paprasīja datus par nolaišanās trajektoriju un … vairāk neko. Neviena vārda par Zemi. Bet paši kosmosa kuģa radisti nejautāja neko. Tūkstoš astoņsimt gadu laikā vajadzēja būt notikušām tādām pārmaiņām, par kurām radiogrammā izstāstīt nevar. Vairāk par visiem strādāja astronomi. Novērot Saules sistēmas planētas, pašiem atrodoties ārpus šīs sistē­mas, — vai viņi varēja palaist garām tik retu gadī­jumu! Bet pati Saule! To varēja aplūkot tieši 'tele­skopā.

Viņi saprata, ka cilvēki droši vien jau daudz reižu izdarījuši tādus novērojumus un ka viņi neatklās neko jaunu, Zemes zinātniekiem nezināmu, taču . .. paši viņi to redzēja tikai otro reizi!

Kopā ar astronomiem kuģa observatorijā dienas un naktis pavadīja divi biologi un Vsevolods Križev­skis, kamēr, pēc kosmosa kuģa rūpīgā saimnieka ve­cākā inženiera skarbā un prasīgā Konstantina Dmit- rijeviča Kotova lūguma, Vtorovs pavēlēja viņiem pa­līdzēt savest kuģi pilnīgā kārtībā.

Starp citu, viens no biologiem, Fjodors Jakovļe- vičs Fjodorovs, otrais ārsts, ilgi nedabūja noņemties ar «uzkopšanu». Viņu pieprasīja Meļņikova.

«Ļeņina» komandai bija paredzama ilga karantīna. Izšķirošais vārds būs sakāms kosmosa kuģa ārstiem.

304

Viņiem būs jāizteic Zemes ārstiem savs viedoklis par karantīnas režīmu un ilgumu. Vajadzēja vēl un vēl­reiz rūpīgi pārbaudīt visus ekspedīcijas locekļus, iz­darīt daudzas analīzes.

Darba pietika visiem.

Un dienas, kurām visiem vajadzēja likties neiz­turami garām, aizsteidzās gluži nemanot.

Un tad pienāca brīdis, kad sēdekli pie vadības pults ieņēma uzreiz divi — Vtorovs un Ozerovs. Tas notika tikai pirms nolaišanās vai pacelšanās.

Līdz finišam bija atlikušas dažas stundas.

Tagad sakari ar Cereru tika uzturēti nepārtraukti. Kosmosa dispečeru stacija sekoja katrai kuģa kus­tībai.

Kārtējā radiogr^mma skanēja šādi:

«Jūsu komandas pārvietošanai uz Ganimēdu izli­dojis raķetoplāns «LļMn-258». Vecākais pilots — Stroncijs. Raķetoplāns atrodas Eiropas orbītas tuvumā un gaida «Ļeņina» nolaišanos, lai sekotu tam. «LļMIT» piezemēsies pēc jūsu signāla. Nodibiniet sakarus ar Stronciju pa vilni 0,876. Dispečere Lēda.»

Lēda! Stroncijs!

Kosmonauti saprata, ka uz Zemes radušies jauni vārdi. Acīmredzot izzuduši uzvārdi. Savstarpējās at­tieksmes kļuvušas vienkāršākas. Bet viņiem šķita, ka tādā gadījumā neizbēgami vajadzēja rasties saju­kumam.

—    Tagad mēs visi varam savus uzvārdus aiz­mirst, — Krivonosovs sacīja. — Es kļūšu Miša, bet jūs — Džordžs.

Vilsons pamāja ar galvu.

—    Lēda! — viņš atkārtoja, stiepdams vārdu. — Lē-ē-ē-da! Man šis vārds liekas pazīstams.

—       Varbūt jūs ar viņu esat kādreiz ticies, — Krivonosovs jokoja. — Bet tiešām, man ari tā liekas. It kā gleznas nosaukums.

—   «Lēda un gulbis», — Vilsons atcerējās.

—   Pareizi. Tieši tas. Amizanta sagadīšanās!

—   Kāpēc?

—        Tāpēc, ka, atgriezušies no Gulbja, mēs sastopam Lēdu.

Beidzot atskanēja Vtorova komanda:

—        Pārtraukt sakarus! Ieņemt vietas pēc nolaišanās saraksta!

Visās kosmosa kuģa telpās uz ekrāniem parādījās milzīgi liels Eiropas atveids.

4.

Saules sistēmas milzeņa — Jupitera četrus vislie­lākos pavadoņus — Jo, Ganimēdu, Eiropu un Kal- listo — bija atklājis jau Galilejs kristiānisma ēras tūkstoš seši simti desmitajā gadā.

Eiropas, otrā pavadoņa, vidējais attālums no savas planētas ir sešsimt septiņdesmit viens tūkstotis kilo­metru. Tās diametrs — mazliet mazāks nekā Zemes pavadonim Mēnesim un ir vienāds ar trīstūkstoš div­simt divdesmit kilometriem.[4]

Ja Zeme pie Mēness debesīm izskatās ļoti impo­zanti, tad var iedomāties, kā izskatās Jupiters no Eiropas. Planētas milzīgi lielais disks aizsedz gandrīz vai pusi debess juma. Kad Jupitera apakšējā daļa skar apvārsni, augšējā atrodas zenītā. Vēl iespaidī­

gāks skats ir tad, kad Jupiters atrodas augšā, virs galvas.

«Ļeņina» komandai neizdevās papriecāties par šo reto skatu. Pēc Cereras dispečeru rīkojuma, kosmosa kuģis nolaidās uz Eiropas Jupiteram pretējā pusē.

Līdzīgi Mēnesim Eiropa apriņķo apkārt Jupiteram tikpat ilgā laika sprīdī, kādā apgriežas ap savu asi, un arvien ir vērsta pret to ar vienu pusi.

Atmosfēras uz Eiropas nav. Un trīsdesmit devītā gadsimta cilvēki neuzskatīja par vajadzīgu to radīt, kā bija radījuši atmosfēru ne tikai uz Mēness, bet arī uz mazās Cereras.

Kosmonautu skatieniem pavērās drūma, tālās Sau­les skopi apgaismota, nepiemīlīga un auksta pasaule.