Viesis no bezgalības

Bija tāds iespaids, ka viņš savu sarunu biedreni «mierina». Piecas diennaktis Pjotram šķita ilgs laiks. Bet divpadsmit cilvēkiem no prieka burtiski elpa aiz­rāvās. Piecas dienas!

«Cik tālu gan attīstījusies medicīna!» Meļņikova nodomāja.

—   Vai jūs uzskatāt, ka šāds laika sprīdis būs pie­tiekams? — viņa piesardzīgi jautāja, vēl arvien pil­nīgi neticēdama.

Atbilde neatstāja nekādu šaubu.

—   Jūs esat divpadsmit, — aparāts noklabināja, — un vēl mēs trīs. Kopā piecpadsmit. Četras stundas vienam cilvēkam. Ja jūs nenogurdinās tāda slodze. Uz Ganimēda ir viena kamera. Otra nelaimīgas saga­dīšanās dēļ izgājusi no ierindas. Domāju, ka spēsim iekļauties četrās dienās.

—   Ja tā, kāpēc gan piecas vai pat četras dienas, — Ksenija Nikolajevna teica. — Pasakiet viņam, ka esam ar mieru uzņemties jebkuru slodzi, lai tikai būtu ātrāk.

—   Acīmredzot viņi nepieļauj dienas režīma pār­kāpumus, — Meļņikova atbildēja. — Viņi paredz laiku gulēšanai.

—   Var gulēt pēc kārtas.

—   Mēs — jā, bet nevis ārsti uz Ganimēda. Ko tu gribi, Ksenij? Mēs bijām sagatavojušies gaidīt mēne­šiem ilgi.

Gandrīz stundu turpinājās profesionāla saruna starp Pjotru un Mariju Aleksandrovnu. Meļņikova labi sa­prata, ka salīdzinājumā ar trīsdesmit devītā gadsimta ārstiem viņa gandrīz neko nezina, taču sarunu biedrs ne reizi nelika to manīt. Viņš taktiski izvairījās no visa, kas varēja būt nesaprotams ekspedīcijas ārstam. No malas klausoties, šķita, ka abiem sarunu biedriem ir vienādas zināšanas un pieredze. Bet Meļņikova skaidri saprata Pjotra taktiku, un viņai nezin kāpēc nebija nedz nepatīkami, nedz apvainojoši.

Beidzot pienāca īsa radiogramma no Stroncija: «Gaidām jūs ar vislielāko nepacietību.»

—   Sagatavoties pāriešanai uz raķetoplānu! — Vto­rovs pavēlēja.

—   Ko ņemt līdzi? — kāds iejautājās.

—   Absolūti neko. Visu nogādās uz Zemi kravas kuģis. Pasteidzieties, biedri!

Tikai tagad divpadsmit cilvēki galīgi apzinājās, ka starpplanētu reiss beidzies. Viss bija pateikts, viss izlemts. Atlika tikai izkāpt no kuģa — pirmo reizi visiem kopā.

Dažas dienas — un tad — Zeme!

Bija skumji atstāt kuģi. Kosmonauti tajā bija pava­dījuši astoņus neaizmirstamus gadus. Viņi zināja, ka kuģis paliks šeit, uz Eiropas, mūžīgi. To pateica Stroncijs.

—   Kosmosa kuģi pārvietos tuvāk kalniem, kur tas paliks kā piemineklis pirmajām fotonu raķetēm.

Vtorovs pēdējo reizi piegāja pie vadības pults. Ar ilgu, vērīgu skatienu viņš nolūkojās uz neskaitāma­jām ierīcēm, it kā gribēdams paturēt tās prātā uz visu mūžu. Tieši savā priekšā viņš ieraudzīja nelielu fotogrāfiju, kuru taču pats pirms astoņiem gadiem bija šeit piestiprinājis. No fotogrāfijas viņā raudzījās divi cilvēki. Viens vēl jauns, ar melnīgsnēju seju un gaišām acīm, otrs vecāks, ar nelielu rētu pierē.

Vtorovs pastiepa roku, bet tūlīt to nolaida. Viņš pats bija pavēlējis neko neņemt līdzi. Ne jau pašam pārkāpt šo pavēli. Lai fotogrāfija paliek šeit.

Lēnām, it kā vēlēdamies novilcināt laiku, viņš citu pēc citas atvēra visas kuģa lūkas, izņemot izejas lūku, un izslēdza mehānismus. Robotiem, kas veiks dezin­fekciju, nekas netraucēs. Izejas lūka atvērsies pēdējā brīdī, kad visi cilvēki būs ietērpušies skafandros, — aiz kosmosa kuģa sienām taču bija gandrīz absolūts vakuums.

Mirkli Vtorovs svārstījās. Viņam kļuva mazliet bail no tā, ko gatavojās darīt. Stroncijs par automātiem bija teicis: «Tie nav akli un saprot, kas veicams.» Lai arī tā! Bet vai var pilnīgi uzticēties to saprātīgumam?

«Nē, to viņi nespēs saprast,» Vtorovs nodomāja. «Bet vai nav vienalga, kuģis vairs nekad nelidos .. .»

Pārslēdzis izejas lūku uz automātisko vadību, viņš sasita plāno stiklu, kas nosedza sarkano pogu pults centrā, un ar strauju kustību nospieda to.

Ierīču dziesma apklusa. Kabīnē iestājās baigs klu­sums. Rādītājbultas sastinga. Viena no tām lēnām noslīdēja uz nulles. Vtorovs vēroja to. Bulta pēdējo reizi notrīcēja un apstājās.

— Nu ir viss! — Vtorovs vēlreiz paskatījās uz fotogrāfiju. Abi cilvēki, šķiet, piekrītoši pasmaidīja. — Palieciet sveiki!

Viņš izgāja neatskatīdamies.

Milzīgais kuģis bija miris. Paies vēl dažas dien­naktis — un apdzisis gaisma. Iestāsies tumsa un mū­žīgs stingums. Nekad vairs neuzliesmos fotonu izsta- rojuma žilbinošā gaismas straume. No Eiropas kos­mosa kuģis vairs nekad nepacelsies.

Kosmiskais reiss tiešām bija beidzies.

Lifts nedarbojās. Vtorovs devās lejā pa avārijas kāpnēm, kas stāvus veda šauras caurules iekšpusē. Divpadsmit biedri viņu gaidīja, jau tērpušies skafan­dros, gatavi doties ārā. Vtorovs ātri apģērbās.

—        Stroncijs ir novietojis raķetoplānu gluži bla­kām «Ļeņinam», —» Krivonosovs teica. — Mums vaja­dzēs tikai nokāpt lejā un tūlīt nokļūsim viņu izejas kamerā.

—   Labi, — Vtorovs pamāja ar galvu.

—       Esmu ļoti uztraukta … — Ksenija Nikolajevna teica. — Kādi viņi būs?

Visi saprata, ka Ksenija Nikolajevna runā par cil­vēkiem, kas gaidīja raķetoplānā, — par jaunā laika cilvēkiem, divdesmit pirmā gadsimta cilvēku tāla­jiem pēctečiem.

—       Esmu pārliecināts, — Križevskis teica, — ka tie ir cilvēki kā jau cilvēki.