Viesis no bezgalības

Uztraukti bija visi. Pat Vtorovs. Pārāk neparasta bija gaidāmā tikšanās. Viktors Ozerovs izskatījās- bāls un drūms. Viņš neteica ne vārda.

—   Nu labi, iesim! — Vtorovs nospieda pogu.

Kuģa ārdurvis aizslīdēja sāņus. Skatienam pavērās

parastā zvaigžņu pasaule. Lejā, mazās Saules apgais­mots, mirdzēja «LļMn-258» korpuss.

—   Kāpnes!

Gara metāla pakāpienu lente sāka slīdēt uz leju.

—        Iznīciniet durvju pogu, — Vtorovs pavēlēja un pirmais uzsāka piecdesmit metru garo ceļu lejup.

Kotovs ātri atskrūvēja aizsargplāksni un ar trim triecieniem pārrāva visus vadus. Tagad durvis vairs nevarēja aizvērties. Pēc dažām minūtēm no kuģa iz­plūdis viss gaiss un izkliedēsies izplatījumā.

Cits pēc cita kosmonauti atstāja savu kuģi.

Raķetoplāna izejas lūka bija vaļā. Kad visi div­padsmit cilvēki bija sapulcējušies kamerā, lūka aiz­vērās.

Telpa bija diezgan liela un spoži apgaismota. Kādā veidā? Viņi neredzēja gaismas avotus.

Kāda balss ar manāmu akcentu krieviski teica:

—        Novelciet skafandrus un salieciet tos zaļajā kastē.

Zaļā kaste atradās pie sienas. Tā bija no metāla.

Visi, izņemot Ozerovu, noģērbās apbrīnojami ātri, ātrāk nekā jebkad agrāk. Viktors it kā tīšām vilka skafandru nost bezgala lēnām.

Taču beidzot arī viņš salika savas kosmosa bruņas zaļajā kastē.

—   Aizveriet acis! — tā pati balss teica.

Viņi sajuta īsu ļoti karsta gaisa varbūt gāzes pūsmu, bet, kad atvēra acis, raķetoplāna iekšējās durvis bija jau vaļā.

Aiz tām stāvēja un uz viņiem skatījās trīs cilvēki. Ļoti liela auguma, masīvi, ģērbušies vieglās drēbēs. Sejās, kas šķita pavisam jaunas, vīdēja laipni smaidi, atsedzot mirdzoši sniegbaltu zobu rindas.

Apmēram minūti abas grupas uzmanīgi aplūkoja viena otru.

Kosmonauti atviegloti nopūtās. Šie cilvēki bija tādi kā viņi paši, tikai lielāki. Un tie viņiem šķita ļoti skaisti.

Vai tiešām visi cilvēki uz Zemes kļuvuši tādi? …

—   Tas ir brīnišķīgi! — Staņislavska nočukstēja.

Viens no sagaidītājiem panāca uz priekšu.

—        Zemes cilvēces uzdevumā, — viņš teica angliski (kosmonauti noģida, ka tas ir Stroncijs), — apsveicu jūs ar sekmīgu atgriešanos. Zeme jūs gaida.

Vairāk viņš neko neteica. Trīsdesmit devītajā gad­simtā gari runāt acīmredzot nebija pieņemts.

—   Paldies! — Vtorovs atbildēja.

Raķetoplāna komanda acīmredzot uzskatīja, ka sa­gaidīšanas oficiālā daļa beigusies. Visi trīs pienāca kosmonautiem klāt un pēc kārtas apkampa un no­skūpstīja visus — kā vīriešus, tā sievietes. Tas tika izdarīts tik vienkārši un sirsnīgi, ka pat Ozerovs jutās kā starp savējiem.

—        Mani sauc par Stronciju, — teica tas, kas runāja pirmais, — viņu — par Kasiju, bet tas ir Pjotrs. Jūsu vārdi mums zināmi, parādiet, tikai uz ko kurš attiecas.

Vtorovs iepazīstināja ar visiem saviem biedriem. Viņš to izdarīja diezgan ātri, bet «IļMIl» komandas locekļi tūlīt visu iegaumēja un turpmāk ne reizi ne­sajauca nevienu vārdu.

Vtorovs nosauca ikviena vārdu un arī uzvārdu. Bet jaunie biedri it kā tūlīt aizmirsa uzvārdus. Viņi sāka saukt visus tikai vārdā.

Mājinieki aicināja savus viesus dziļāk raķetē.

«LļMn» nebija nekādas kajītes. Vienā lielā telpā atradās gan vadības ierīces, gan komandas locekļi.

—       Raķetoplāns paredzēts tikai lidojumiem nelielā attālumā, — Stroncijs paskaidroja.

«Ir gan nelieli,» Vtorovs nodomāja. «No Marsa līdz Eiropai!»

Stroncijs pasniedza Vtorovam papīra lapu.

—        Šo radiogrammu, — viņš teica, — mēs saņēmām ceļā. Tā adresēta jums.

Vtorovs skaļi izlasīja:

«Mani dārgie laikabiedri! Trūkst vārdu, lai izteiktu

savu prieku. Gaidu jūs ar vislielāko nepacietību. Apkampju un skūpstu visus. Dmitrijs Volgins.»

Kosmonauti saskatījās. Ozerovs sarāvās un paliecās ar visu augumu uz priekšu.

—   Kas tas tāds ir? — Vtorovs jautāja.

—   Dmitrijs Volgins, — Stroncijs atbildēja. — Cil­vēks, kas ieradies pie mums, tāpat kā jūs, no tālas pagātnes. No divdesmitā gadsimta.

—   No divdesmitā?! …

Viņi labi zināja, ka divdesmitajā gadsimtā vēl ne­bija starpzvaigžņu kuģu.

—   Kādā veidā … — Vtorovs gribēja vaicāt, bet Stroncijs viņu pārtrauca.

—   Dmitrijs Volgins nav kosmonauts, — viņš teica.

5.

Uz Zemes nebija cilvēka, kas negaidītu «Ļeņina» komandas ierašanos. Visa Zeme gatavojās saņemt pirmos Lielā Kosmosa uzvarētājus. Viņu vārdi, ko varēja lasīt vēstures mācību grāmatās, bija visiem labi zināmi. Šie cilvēki bija leģendāri.

Taču ar vislielāko nepacietību viņus, bez šaubām, gaidīja Volgins. Kopš tā brīža, kad Lūcijs pateica, ka atgriežas cilvēki, kas atstājuši Zemi divdesmit pir­majā gadsimtā — «Komunistiskās ēras otrā gadsimta sākumā», kā viņš teica, — Volgins zaudēja mieru. Viņš skaitīja nevis dienas, bet stundas. Kosmonau­tiem vajadzēja ierasties uz Zemes divdesmit trešajā septembrī agri no rīta Centrālajā kosmodromā, kas atradās bijušajā Sahāras tuksnesī. Volgins steigšus aizlidoja uz turieni divdesmit pirmajā.

Viņam burtiski likās, ka dabūs vai galu aiz nepa­cietības. Ieraudzīt, apkampt, just savā tuvumā cilvē­kus, kas dzimuši vienā laikā ar viņu, runā ar viņu vienā valodā, — ne par ko citu Volgins nespēja domāt.