Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Eila aplika tam roku, sajūtot, kā pukst viņa sirds, tomēr miegs ilgi kavējās. Viņa gulēja nomodā, lūkojoties ēnu apveidos uz raupjās klints sienas dziestošā ugunskura nespodrajā gaismā. Viņa vēl bija nomodā, kad beidzot atgriezās Krebs, tomēr gulēja klusi, klausoties, kā viņš šļūkā, līdz beidzot, ielīdis gultā, ieslīgst miegā.

Viņa pamodās no sava kliedziena.

-     Eila! Eila! - Krebs sauca, purinot viņu, lai pamodinātu. - Kas noticis, bērns? - viņš pamāja ar satraukuma pilnām acīm.

-     Ak, Kreb! - viņa raudāja un apķērās tam ap kaklu. - Man bija sapnis. Tas man nebija rādījies gadiem ilgi. - Krebs aplika Eilai roku un sajuta, kā tā trīcēja.

-     Kas noticis, Mamma? - Durks māja, piecēlies sēdus ar bailēs ieplestām acīm. Viņš nekad vēl nebija dzirdējis māti kliedzam. Eila apskāva zēnu.

-    Kāds sapnis, Eila? Tas par alu lauvu? - Krebs jautāja.

-    Nē, tas otrs, tas, kuru es nekad tā īsti nespēju atcerēties. - Viņa atkal sāka trīcēt. - Kreb, kāpēc man bija jāredz tas sapnis tagad? Man likās, ka sliktie sapņi ir beigušies.

Krebs atkal aplika viņai roku, lai nomierinātu. Eila arī apkampa viņu. Abi pēkšņi saprata, cik sen tas nebija noticis, un turēja viens otru apskāvuši; Durks - abiem pa vidu.

-    Ai, Kreb, es nevaru tev izteikt, cik bieži esmu gribējusi apkampt tevi! Man likās, ka tu mani negribi; es baidījos, ka tu mani atstumsi kā toreiz, kad biju maza, nepaklausīga meitene. Ir vēl kaut kas, ko tev gribēju pateikt. Es mīlu tevi, Kreb.

-    Eila, pat toreiz man bija jāpiespiežas, lai atstumtu tevi; bet man bija kaut kas jādara, citādi to darītu Brūns. Es nekad nespēju dusmo­ties uz tevi, es tevi pārāk mīlēju. Es domāju, ka tu esi izmisusi, tāpēc ka zaudēji pienu, un tā bija mana vaina.

-     Tā nebija tava vaina, Kreb. Tā bija mana vaina. Es nekad tevi neesmu vainojusi.

-    Es pats sevi vainoju. Man vajadzēja saprast, ka mazuli jāturpina barot, citādi piens aptrūks, taču šķita, ka tu gribēji būt viena ar savām bēdām.

-     Kā tad tu varēji zināt? Neviens vīrs neko daudz nezina par bēr­niem. Tiem patīk tos turēt un spēlēties ar tiem, kamēr bērni ir paēduši un laimīgi, bet, kad tie sāk gražoties, visi vīri ātri vien atdod tos mātēm. Turklāt Durkam tas neradīja nekādas sāpes. Viņš bija jāatšķir no krūts tikai šogad, bet viņš ir liels un veselīgs, lai gan ir atšķirts jau krietnu laiku.

-    Bet tas sāpēja tev, Eila.

-    Mamma, vai tev sāpēja? - Durks iejaucās, vēl aizvien uztraucies par Eilas kliedzienu.

-    Nē, Durk, Mammai nesāp, vairs ne.

-    Kur viņš iemācijās tevi saukt tādā vārdā, Eila?

Viņa viegli piesarka. - Mēs ar Durku dažreiz spēlējām tādu spēli, veidojot skaņas. Viņš vienkārši mani nolēma tā saukt.

Krebs pamāja ar galvu. - Viņš visas sievietes sauc par māti; es domāju, ka viņam bija jāatrod kāds vārds, kā nosaukt tevi. Droši vien viņam tas nozīmē - māte.

-    Man arī.

-    Tu veidoji daudz skaņu un vārdu, kad sākumā ieradies. Man šķiet, ka tavi ļaudis laikam sarunājas ar skaņām.

-    Mani ļaudis ir klana ļaudis. Es esmu klana sieviete.

-     Nē, Eila, - Krebs lēni pamāja. - Tu nepiederi pie klana, tu esi Citu sieviete.

-    To man teica Iza tajā naktī, kad nomira. Viņa sacīja, ka es nepie­deru pie klana; viņa apgalvoja, ka es esot Citu sieviete.

Krebs izskatījās pārsteigts. - Es nedomāju, ka viņa to zināja. Iza bija gudra sieviete, Eila. Es tavu īsto piederību atklāju tikai tonakt, kad tu mums sekoji tur alā.

-    Es negribēju iet tajā alā, Kreb. Es pat nezinu, kā es tur nokļuvu. Es nezinu, kas tevi tik ļoti sāpināja, taču es domāju, ka pārstāji mani mīlēt, tāpēc ka biju iegājusi tajā alā.

-    Nē, Eila, es nepārstāju tevi mīlēt, es mīlēju tevi pārāk stipri.

-     Durks grib ēst, - bērns iejaucās. Viņš vēl aizvien bija satraukts no mātes kliedziena, un intensīvā saruna viņas un Kreba starpā to traucēja.

-    Esi izsalcis? Es palūkošu, ko varu tev sameldēt.

Krebs vēroja sievieti pieceļamies un pieejam pie ugunskura. "Es brīnos, kāpēc viņa tika atsūtīta, lai dzīvotu kopā ar mums," Krebs domāja. "Viņa bija dzimusi pie Citiem, un Alu Lauva vienmēr viņu sargāja; kāpēc gan viņš to atveda šeit? Kāpēc ne atpakaļ pie viņiem? Un kāpēc viņš ļāva sevi uzvarēt, ļāva, lai viņai piedzimst bērns, un tad ļāva, lai viņai pazūd piens? Visi domā, ka tas ir tāpēc, ka viņš ir nelaimīgs, bet paskatieties tik' uz viņu. Viņš ir veselīgs, viņš ir lai­mīgs, visi viņu mīl. Varbūt Dorvam bija taisnība, varbūt ikviena vīra totēma gars sajaucās ar viņas Alu Lauvu. Viņai bija taisnība - viņš nav kropls, viņš ir sajaukts. Viņš pat spēj veidot skaņas, tāpat kā to spēj viņa. Viņš ir daļa no Eilas un daļa no klana."