Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Šis nebija Durka variants, kurā klana īpašības jaucās kopā ar viņē­jām, šis bija kroplums. Eila priecājās, ka briesmīgi deformētā būtne nebija dzīvojusi pietiekami ilgi, lai Ubai to vajadzētu dzemdēt dzīvu. Viņa zināja, ka Ovra nekad nevienam nestāstīs. Būs labāk, ja klans domās, ka Uba dzemdējusi normālu nedzīvu zēnu. Ubas pašas labā.

Eila uzvilka siltās drēbes un brida cauri dziļajam sniegam, līdz bija pietiekami tālu no alas. "Labāk būt drošai, ka visi pierādījumi ir iznīcināti," Eila nosprieda. Pagriežoties uz māju pusi, viņa ar acs kaktiņu pamanija zaglīgu kustību. Asins smaka jau bija pievilinājusi maitēdājus.

-    28

-    Vai tu negribētu šonakt gulēt ar Ubu, Durk? - Eila vaicāja.

-    Nē! - zēns sparīgi papurināja galvu. - Durks gulēs ar Mammu.

-     Ir jau labi, Eila. Es zināju, ka viņš to nedarīs. Viņš jau tā ir bijis kopā ar mani visu dienu, - Uba teica. - No kurienes viņš izrāvis to vārdu, kādā tevi sauc, Eila?

-    Tas vienkārši ir vārds, ko viņš lieto, mani uzrunājot, - Eila atbil­dēja, aizgriezusi galvu. Klana stingrā kritika attiecībā pret nevaja­dzīgiem vārdiem un skaņām tik stipri bija iesakņojusies Eilā kopš tā laika, kad viņa ieradās, ka sieviete jutās vainīga par vārdu spēli kopā ar dēlu. Uba neuzstāja, lai gan saprata, ka Eila kaut ko noklusē.

-    Dažreiz, kad mēs divi vien ar Durku dodamies pastaigā, mēs kopā veidojam skaņas, - Eila atzinās. - Tās skaņas viņš vienkārši izvēlējās man. Viņš prot veidot daudz skaņu.

-    Tu arī proti veidot skaņas. Māte stāstīja: kad tu biji maza, tu esot darinājusi visādas skaņas un vārdus, īpaši pirms iemācījies sarunā­ties, - viņa žestikulēja. - Es vēl atceros: kad biju maziņa, man ļoti patika tā skaņa, ko tu veidoji, kad mani šūpoji.

-    Var jau būt, ka tā darīju, kad biju maziņa, bet es lāgā neatceros, - Eila pamāja. - Mēs ar Durku vienkārši spēlējam tādu spēli.

-    Es nedomāju, ka tas ir kaut kas slikts, - Uba noteica. - Nav jau tā, ka viņš nespētu runāt. Kaut tās saknes nebūtu tik sapuvušas, - Uba piebilda, aizsviedusi projām lielu sakni. - Nekādas lielās dzīres rītdien nesanāks ar kaltētu gaļu un zivīm, un puspuvušiem dārzeņiem vien. Ja tikai Brūns varētu vēl mazliet pagaidīt, būtu vismaz kādi zaļumi un jaunie dzinumi.

-     Ne jau tikai Brūns, - Eila teica. - Krebs saka, ka pats labākais laiks esot pirmais pilnais mēness pēc pavasara sākuma.

-     Interesanti, kā gan viņš zina, kad ir pavasara sākums? - Uba interesējās. - Man šķiet, ka lietainās dienas līdzinās cita citai.

-    Es domāju, ka tur ir kāda saistība ar saulrietu. Viņš jau dienām ilgi vēro, kā noriet saule. Pat ja līst, bieži var redzēt, kur saule dodas gulēt, un ir bijis pietiekami daudz skaidru nakšu, lai varētu redzēt mēnesi. Krebs zina.

-     Es vēlētos, kaut Krebs neiesvētītu Gūvu par moguru, - Uba sa­cīja.

-    Es arī, - Eila pamāja. - Viņš jau tāpat dienām sēž un neko nedara. Ko viņš ar sevi iesāks, ja viņam pat nebūs ceremoniju, ko vadīt? Es zināju, ka tam reiz jānotiek, taču šīs nu ir vienas dzīres, par kurām es nemaz nepriecājos.

-    Tas būs savādi. Esmu pieradusi, ka Brūns ir vadonis un Krebs ir mogurs, bet Vorns apgalvo, ka pienācis laiks mūs vadīt jaunākiem vīriem. Viņš domā, ka Brouds ir pietiekami ilgi gaidījis.

-    Laikam viņam taisnība, - Eila pamāja. - Vorns vienmēr ir apbrī­nojis Broudu.

-    Viņš ir labs pret mani, Eila. Viņš pat nedusmojās, kad pazaudēju bērnu. Viņš teica, ka lūgs Moguram, lai tas veic savas burvestības un spēcina viņa totēmu, lai tas var iesākt vēl vienu dzīvību. Viņam laikam tu arī patīc, Eila. Viņš pat lika man tevi palūgt, lai tu ļauj Durkam gulēt ar mums. Man šķiet - viņš saprot, cik ļoti es priecājos, ja zēns ir blakus, - Uba atklāja Eilai. - Pat Brouds pēdējā laikā nav izturējies pret tevi slikti.

-    Nē, nē, viņš nav mani pārāk traucējis, - Eila pamāja. Viņa neprata izskaidrot bailes ik reizi, kad viņš uz to paskatījās. Pat ja viņa neska­tījās, Eila juta pakausī matus saslienamies, ja viņš uz to raudzījās.

Tovakar Krebs ar Gūvu ilgi uzturējās garu telpā. Eila pagatavoja Durkam un sev vieglu maltīti un atlika nedaudz ēdamā Krebam, kad tas atgriezīsies, lai gan viņa šaubījās, ka tas apgrūtinās sevi ar ēšanu. Torit viņa pamodās ar nemierīgu sirdi, un šī izjūta dienas gaitā pa­stiprinājās. Šķita, ka ala viņu nospiedīs, un mute bija sausa kā smiltis. Viņa spēja norīt vien dažus kumosus, tad pēkšņi pielēca kājās un, pieskrējusi pie alas ieejas, lūkojās tēraudpelēkajās debesīs un spēcī­gajā lietusgāzē, kas veidoja mazas bedrītes smagajos dubļos. Durks bija ierāpies viņas gultā un jau gulēja, kad sieviete atgriezās pie sava pavarda. Tiklīdz tas sajuta viņu noguļamies blakus, zēns pieglaudās tuvāk un, pa pusei aizmidzis, pamāja, izrunājot vārdu "Mamma".