Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Drīz vien Alekss ar kāju sataustīja kaut ko mīkstu un jau mirkli vēlāk viņa pirksti pārslīdēja pār cilvē­ku, kas karājās nekurienē. Saprotot, ka tas ir virsaitis Mokarita, zēnu pārņēma dusmu uzplūds. Alekss pazina indiāni pēc dzelteno spalvu rotas, kas joprojām stingri turējās viņam galvā, par spīti tam, ka nabaga večuks kā dzīvnieks bija pieķēries kādai resnai saknei, kas izspraukusies no kalna un brīnumainā kārta spēja apturēt viņa kritienu. Aleksam nebija, kur pieturēties, un viņš baidījās pieķerties saknei, jo tā varēja notrūkt, iegāžot Mokaritu bezdibenī. Puisis izlēma, ka večuku iespējams satvert, tomēr to vajadzēja darīt ļoti apdomīgi, jo izmirkušais virsaitis varēja izslīdēt no rokām kā slapja zivs.

Aleksandrs atgrūdās, gandrīz neko neredzot, iešūpojās un ar rokām un kājām apķērās salīkušajam ķermenim. Indiāņi alā sajuta virves rāvienu, svara pieaugumu un sāka uzmanīgi, ļoti lēni to vilkt uz augšu, lai liānu stri­ķis, berzēdamies pret akmeņiem, nepārtrūktu un Alekss un Mokarita nesadauzītos pret klintīm. Jauneklim ne­bija ne jausmas, cik ilgu laiku aizņēma šī operācija, ie­spējams, tikai minūtes, tomēr viņam tās šķita kā garas stundas. Beidzot vairākas rokas viņu satvēra un ievilka alā. Indiāņiem nācās pacīnīties, lai atbrīvotu Mokaritu: Alekss viņu bija satvēris ar piraijas neatlaidību.

Virsaitis sakārtoja dzeltenās spalvas un vārgi pasmai­dīja. No viņa mutes un deguna sūcās asins tērcītes, bet citādi večuks izskatījās neskarts. Indiāņus glābšanas ekspedīcija bija dziļi iespaidojusi, un viņi laida virvi no rokas rokā, tomēr nevienam neienāca prātā piešķirt virsaiša izglābšanās laurus jaunajam atnācējam, viņi drīzāk apsveica Tahamu par to, ka tam ienākusi prātā šī lieliskā doma. Nogurušajam un sāpju nomāktajam Aleksam vairāk nekā jebkad bija nepieciešams, lai kāds viņam pateiktu paldies, tomēr pat Nadja puisim nepie­vērsa nekādu uzmanību. Viņa bija apķērusi Borobu un kādā stūrītī sarāvusies čokurā. Meitene pat nepamanīja drauga varonīgo rīcību, joprojām cenšoties atjēgties no kāpiena kalnā. Pārējais ceļojums bija daudz vieglāks, jo ala iznāca virszemē krietnā attālumā no ūdens un kāpt augšup vairs nebija tik riskanti. Indiāņi ar virvi uzvilka augšā Mokaritu, jo viņam neklausīja kājas, un Nadju, jo viņai neklausīja gars, tomēr beigu beigās kalna virsotnē visi satikās.

-    Vai neteicu, ka tavs talismans atvaira arī augstuma briesmas? Alekss noburkšķēja.

-    Tev taisnība, Nadja piekrita.

Viņu priekšā pavērās Pasaules Acs tā miglāja ļaudis sauca savu zemi. Tā bija paradīze ar kalniem un brī­nišķīgiem ūdenskritumiem, bezgalīgu mežu, kur mita dzīvnieki, putni un tauriņi, ar mērenu klimatu un bez moskītu mākoņiem, kas spietoja zemāk. No tālienes varēja redzēt dīvainus veidojumus, kas bija līdzīgi aug­stiem melna granīta un sarkanas zemes cilindriem. Apsēdināts zemē un nespēdams pakustēties, Mokarita ar dziļu cieņu paziņoja.

-    Tie ir tepuis, dievu mājokļi, viņš teica vārā balsī.

Alekss tos uzreiz pazina: šie veidojumi bija tieši tādi

paši, kādus viņš bija redzējis, kad sastapās ar melno jaguāru Mauro Karijasa pagalmā.

-    Tie ir senākie un noslēpumainākie kalni uz zemes, viņš teica.

-    Kā tu to zini? Vai tad esi tos jau redzējis iepriekš? Nadja jautāja.

-    Es tos redzēju sapnī, Alekss atbildēja.

Kā jau tas pieklājas kārtīgam cīnītājam, indiāņu vir­saitis neizrādīja sāpes, tomēr viņa spēki aizvien gāja mazumā. Reizumis Mokarita aizvēra acis un izskatījās, ka viņam reibst galva. Alekss nezināja, vai virsaitis ir ko salauzis, vai viņam ir daudzi iekšējie sasitumi, tomēr bija skaidrs, ka viņš nespēj piecelties kājās. Izmantojot Nadju kā tulku, zēns panāca, ka indiāņi no diviem gariem mietiem, pāris liānām un koka mizas gabala izgatavo improvizētas nestuves. Cīnītājus bija satraucis večuka vārgums vairākas desmitgades viņš bija vadījis cilti, tāpēc viņi bez iebildumiem sekoja Alekša norādīju­miem. Divi no viņiem stiepa nestuves, un Tahamas va­dībā vēl apmēram pusstundu visi gāja gar upes krastu, līdz Mokarita deva zīmi, ka pienācis laiks atpūsties.

Kāpšana pa ūdenskrituma klintīm bija ilgusi vairākas stundas, un visi bija noguruši un izsalkuši. Tahama un divi vīrieši devās mežā un pēc brīža atgriezās ar pāris putniem, bruņnesi un pērtiķi, ko bija nomedījuši ar loku. Pērtiķis vēl bija dzīvs, bet curare paralizēts; dzīvnieku nobeidza ar akmens sitienu pa galvu, kas tik ļoti satrauca Borobu, ka viņš žigli paslēpās zem Nadjas krekla. Ar diviem akmens gabaliem indiāņi uzšķīla uguni bū­dams skauts, arī Alekss to bija izmēģinājis un izcepa uz iesma uzdurto medījumu. Mednieks nekad neēda savu medījumu, jo tas norādīja uz sliktu audzināšanu un varēja nest neveiksmi; vajadzēja nogaidīt, līdz savu medījumu viņam piedāvās cits mednieks. Tahama bija nošāvis visu, izņemot bruņnesi, tāpēc vakariņas krietni aizkavējās, jo vajadzēja izpildīt ēdiena maiņas rituālu. Kad Aleksam beidzot rokās nonāca viņa daļa, puisis to aprija, nepievēršot uzmanību spalvām, kas vēl bija pie­lipušas gaļai, un ēdiens šķita brīnumgards.