Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Viņš pamodās, sakņupis uz salmu paklāja starp gu­ļošiem indiāņiem, kas krāca un pūta zēnam ausī elpu gluži tāpat, kā mēdza darīt viņa suns Pončo. Alekss ar grūtībām atbrīvojās no indiāņu roku un kāju mudžekļa un uzmanīgi piecēlās, tomēr nekur tālu netika, jo turpat aiz būdas sliekšņa ieraudzīja resnu, vairāk nekā divus metrus garu čūsku. Alekss palika stāvam kā sastindzis, neuzdrošinoties spert ne soli, par spīti tam, ka čūska neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes: rāpulis bija miris vai gulēja. Drīz vien modās arī indiāņi un vienā mierā sāka savas dienas gaitas, kāpjot pāri čūskai un nepie­vēršot tai nekādu uzmanību. Tā bija pieradināta boa, kuras uzdevums bija ķert peles, sikspārņus, skorpionus un atbaidīt indīgās čūskas. Miglāja ļaudīm bija daudz mājdzīvnieku: pērtiķi auga kopā ar bērniem, kucēnus sievietes zīdīja gluži kā savus bērnus, te bija arī tukani, papagaiļi, iguānas un pat kāds vārgs dzeltenais jaguārs ar klibu kāju. Labi barotās boa čūskas lielākoties bija ļoti miegainas un ļāva bērniem ar sevi rotaļāties. Alekss iedomājās, ka viņa māsa Nikola visu šo eksotisko un pieradināto dzīvnieku vidū justos ļoti laimīga.

Lielākā dienas daļa pagāja, gatavojoties svētkiem par godu cilts cīnītāju pārnākšanai un "balto dvēseļu" tā šeit sauca Nadju un Alekšu apciemojumam. Svētku priekšdarbos neiesaistījās tikai viens vīrietis, kurš tā arī palika viens pats sēžam ciema nomalē. Šis indiānis veica attīrīšanās rituālu unokaimū, kas bija obligāts pasākums pēc cilvēka nogalināšanas. Alekss uzzināja, ka unokaimū izpaudās kā pilnīga atturība, klusēšana un nekustīgums vairāku dienu garumā. Šai laikā mi­rušā cilvēka gars, kas bija izlidojis pa līķa nāsīm un pielipis pie slepkavas krūšu kaula, pamazām atdalījās. Ja varmāka šai laikā kaut ko apēda, viņa upura spoks piebrieda un ar savu svaru varēja vaininieku nospiest. Nekustīgi sēdošā cīnītāja priekšā atradās gara bambusa spļaujamcaurulīte, kura bija izrotāta ar dīvainiem orna­mentiem tādiem pašiem kā saindētā šautriņa, kas pie upes nogalināja vienu no zaldātiem.

Daži vīrieši Tahamas vadībā devās medīt vai zvejot, un tikmēr pāris sieviešu gāja pēc kukurūzas un banā­niem uz džungļos apslēptajiem nelielajiem dārziņiem, bet citas mala manioku. Mazākie bērni cepšanai lasīja skudras un citus kukaiņus; vecākie vāca riekstus un augļus, vēl kāds neticami veikli uzrāpās vienā no ko­kiem, lai no kāres paņemtu medu vienīgo saldmes avotu džungļos. Tikko iemācījušies staigāt, puišeļi ap­guva arī rāpšanos kokos un varēja brīvi pārvietoties pa visaugstākajiem zariem, nezaudējot līdzsvaru. Tikai noskatoties vien, ka viņi kā pērtiķi ložņā lielā augstumā, Nadjai jau reiba galva.

Aleksam iedeva grozu, parādīja, kā to piesiet pie gal­vas, un aizsūtīja kopā ar citiem viņa vecuma zēniem. Labu laiku viņi gāja pa mežu, uz kārtīm un liānām bals­toties, šķērsoja upi, līdz nonāca pie augstām palmām, kuru stumbrus klāja smaili ērkšķi. Zem pašas lapotnes, vairāk nekā piecpadsmit metru augstumā, spīdēja dzel­tenu, persikiem līdzīgu augļu ķekari. Puiši sameklēja nūjas, lai izgatavotu divus izturīgus krustus, vienu no tiem aplika stumbram, bet otru novietoja augstāk. Viens no jauniešiem uzrāpās uz pirmā krusta, pabīdīja otru augstāk, tad uzlīda uz tā un pastiepa roku, lai pavir­zītu uz augšu apakšējo krustu, un ar vingrotāja cienīgu veiklību uzkāpa līdz pat galotnei. Alekss bija dzirdējis par to runājam, bet, kamēr savām acīm kāpienu nebija redzējis, nespēja saprast, kā iespējams uzrāpties palmā un nesavainoties ar ērkšķiem. No palmas galotnes zēns meta lejā augļus, un pārējie tos lasīja grozos. Vēlāk ciema sievietes dzeltenos augļus sasmalcināja, sajauca ar banāniem un pagatavoja zupu, ko miglāja ļaudis bija ļoti iecienījuši.

Par spīti tam, ka visi bija nodarbināti ar sagatavoša­nās darbiem, valdīja brīva un jautra atmosfēra. Neviens nesteidzās, un atlika laiks arī pāris stundu līksmi ņem­ties pa upi. Bradājot pa ūdeni, Aleksandrs Kolds domā­ja, ka neviena cita vieta pasaulē viņam nav šķitusi tik skaista un ka nekad viņš nav juties tik brīvs. Pēc ilgās peldes Tapiravateri meitenes sagatavoja dažādas augu krāsvielas un izrotāja visus cilts locekļus pat zīdai­ņus ar sarežģītiem zīmējumiem. Tikmēr vecākie cilts vīrieši sasmalcināja un sajauca dažādu koku lapas un mizas, lai iegūtu yopo ceremonijas maģisko pulveri.

12 iesvētīšanas rituāls