Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Pulciņš bez kavēšanās devās ceļā un izkārtojās rindā, kuras priekšgalā gāja virsaitis, ko Nadja nolēma saukt par Mokaritu, jo nevarēja pajautāt, kāds ir viņa īs­tais vārds. Spriežot pēc ādas, zobiem un deformētajām kājām, Mokarita bija daudz vecāks, nekā Aleksam likās, ieraugot vīriņu puskrēslā, tomēr vecajam vīram piemita tāda pati veiklība un izturība kā pārējiem indiāņiem. Viens no jaunākajiem vīriešiem izcēlās citu vidū, viņš bija garāks, druknāks un atšķirībā no pārējiem viscaur melni krāsots, sarkana bija tikai piere un laukums ap acīm. Jaunais indiānis vienmēr gāja līdzās virsaitim, it kā būtu viņa vietnieks, un pats sevi sauca par Tahamu; Nadja un Alekss vēlāk uzzināja, ka tas ir goda nosau­kums, jo puisis bija labākais mednieks ciltī.

Lai gan apkārtne šķita nemainīgi vienmuļa un bez jebkādām atšķirības zīmēm, indiāņi labi zināja, uz ku­rieni dodas. Viņi ne reizi nepaskatījās, vai ārzemnieku bērni joprojām seko: indiāņi saprata, ka jauniešiem nav citas izejas, kā vien iet līdzi, jo citādi viņi džungļos va­rētu pazust. Reizēm Aleksam un Nadjai šķita, ka viņi ir vieni paši, jo miglāja ļaudis starp augiem kļuva it kā neredzami, tomēr šī sajūta nebija ilga; tikpat viegli kā izkūpējuši, indiāņi varēja atkal parādīties, un likās, ka viņi vingrinās izgaišanā. Alekss nosprieda, ka mākslu pazust nevarēja piedēvēt tikai maskējošam ķermeņa krā­sojumam, pirmām kārtām tā bija prāta darbība. Kā gan viņi to spēja? Puisis nosprieda, ka izgaišanas triks dzīvē varētu lieti noderēt, un nolēma to apgūt. Turpmākajās dienās viņš saprata, ka runa nav par burvestību, bet gan spējām, ko var izkopt ar cītīgu vingrināšanos un koncentrāciju gluži kā flautas spēli.

Vairākas stundas viņi bez apstājas soļoja vienmērīgi ātrā solī; reizi pa reizei apstājās pie kāda strauta, lai padzertos. Alekss jutās izsalcis, tomēr bija priecīgs, ka vismaz ugunsskudras kodums potītē vairs nesāpēja. Sesars Santoss bija stāstījis, ka indiāņi ēd tad, kad var, ne vienmēr tas notiek katru dienu un viņu or­ganisms ir pieradis uzkrāt enerģiju; turpretim viņam mājās pa rokai vienmēr bija ar produktiem piekrauts ledusskapis, nu, vismaz tolaik, kad mamma vēl bija vesela, un, ja palaikam nācās izlaist ēdienreizi, Alekss jutās saguris. Puisis varēja tikai pasmaidīt par to, cik krasi bija mainījušies viņa ieradumi. Nu jau vairākas dienas viņš nebija ne tīrījis zobus, ne pārvilcis citas drē­bes. Viņš nolēma nepievērst uzmanību tukšumam kuņģī un pieveikt bada sajūtu ar pilnīgu vienaldzību. Vairākas reizes uzmetis skatienu kompasam, Alekss secinaja, ka vini dodas ziemeļaustrumu virzienā. Vai kāds viņus ar

Nadju meklēja? Kā varētu iezīmēt ceļu? Vai no helikop­tera viņus varētu pamanīt? Tomēr puisis nebija diez ko optimistiski noskaņots, patiesībā situācija bija diezgan bezcerīga. Kā par brīnumu, Nadja neizrādīja nekādas noguruma pazīmes izskatījās, ka draudzene pilnībā ļaujas šim piedzīvojumam.

Četras vai piecas stundas vēlāk bija grūti noteikt precīzu laiku viņi nonāca pie skaidras un dziļas upes. Kad pulciņš gar upes krastu bija nogājis dažas jūdzes, pārsteigtā Alekša acu priekšā parādījās ļoti augsts kalns un brīnišķīgs ūdenskritums, kas dunēdams gāzās lejup, radot milzīgu putu un ūdens šļakatu mākoni. Šī ir upe, kas tek no debesīm, Tahama teica.

11 Neredzamais ciemats

Mokarita, virsaitis ar dzelteno spalvu galvasrotu, pirms kāpšanas kalnā atļāva visiem atpūsties. Viņa seja izskatījās kā kokā cirsta un pārvilkta ar ādu, krunkainu kā koka miza, un viņš bija mierīgs un laipns.

Es nevaru tur uzkāpt, Nadja teica, skatoties uz melno, līdzeno un mitro klinti.

Tā bija pirmā reize, kad Alekss redzēja draudzeni bai­dāmies no šķēršļiem, un tas puisī radīja simpātijas, jo arī viņš pats bija sabijies, kaut kopā ar tēvu vairākus gadus bija rāpies kalnos un klintīs. Džons Kolds bija viens no Savienoto Valstu pieredzējušākajiem un drosmīgākajiem alpīnistiem, viņš bija piedalījies slavenās ekspedīcijās uz gandrīz nesasniedzamām vietām un divas reizes pat saņēmis uzaicinājumu novest lejā negadījumos cietušos kolēģus no Austrijas un Cīles augstākajām virsotnēm. Alekss zināja, ka viņam nepiemita tēva prasme un dros­me, vēl jo mazāk viņa pieredze; tāpat viņš ne reizi dzīvē nebija redzējis tik stāvu klinti kā šī, kas tagad slējās viņam priekšā. Uzrāpties tajā pa ūdenskrituma malu bija gandrīz neiespējami.