Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Indiāņi dzīvoja ģimenēs, bet pusaugu zēni un nepre­cētie vīrieši mita vienā kopējā istabā, kur bija nūjās iesieti guļamtīkli un salmu paklāji uz grīdas. Tur izmi­tināja arī Alekšu, bet Nadju aizveda uz Mokaritas mā­jiņu. Indiāņu virsaitis jau kā pusaudzis bija apprecējies ar Ijomi, savu dzīves draudzeni, bet viņam vēl bija arī divas jaunas sievas un liels skaits bērnu un mazbērnu. Te neviens neskaitīja bērnus, jo patiesībā nebija nozī­mes, kuri tad īsti ir vecāki: bērni, ciemata iedzīvotāju aizsargāti un loloti, auga visi kopā.

Nadja pārliecinājās, ka miglāja ļaudīm mēdz būt vai­rākas sievas vai vīri; te neviens nepalika vientuļš. Ja kāds vīrs nomira, viņa sievu un bērnus tūdaļ pat pie­ņēma kāds cits, kurš viņus varēja aprūpēt un apgādāt. Tieši tā tas bija ar Tahamu viņš likās esam ļoti labs mednieks, jo viņa gādībā bija vairākas sievas un kāds ducis bērnu. Turpretim sieviete, kuras vīrs bija slikts mednieks, varēja apprecēt vēl citus vīriešus, kas palī­dzēja pabarot viņa bērnus. Vecāki mēdza apsolīt mei­tas preciniekiem uzreiz pēc dzimšanas, tomēr nevienai meitenei nevajadzēja precēties un dzīvot kopā ar vīrieti pret savu gribu. Vardarbība pret sievietēm un bērniem bija tabu. Kurš to pārkāpa, zaudēja ģimeni un tika no­lemts nāvei pilnīgā vientulībā, jo viņu nepieņēma arī neprecēto vīriešu namā. Vienīgais sods, kuru piemēroja miglāja ļaudis, bija izdzīšana: ne no kā cita neviens tik ļoti nebijās, kā tikt izraidītam no kopienas. Šeit nepa­stāvēja priekšstats par sodu un atmaksu; bērni mācījās atdarināt pieaugušos, jo citādi viņi bija lemti iznīcībai. Viņiem vajadzēja iemācīties medīt, zvejot, stādīt un no­vākt ražu, cienīt dabu un līdzcilvēkus, palīdzēt un sagla­bāt savu vietu ciematā. Katrs mācījās atbilstoši savām spējām un cik vien ātri varēja.

Atsevišķās paaudzēs nepiedzima pietiekami daudz meiteņu, un tad vīrieši devās garos pārgājienos, mek­lējot sievas. Savukārt ciemata meitenes varēja atrast vīru tajās retajās reizēs, kad apmeklēja citus novadus. Ciematā pieņēma arī citu cilšu ģimenes, kas bija pali­kušas vienas pēc kādas cīņas, jo pārāk mazs cilvēku ko­pums džungļos nespēja izdzīvot. Laiku pa laikam nācās pieteikt karu citam shabono tā norūdījās karavīri un notika arī apmaiņa ar cilvēkiem. Jauniešu atvadīšanās pirms došanās dzīvot uz citu cilti bija ļoti bēdīgs noti­kums, jo vēlāk viņi tikai retu reizi ieradās apciemot savu ģimeni. Miglāja ļaudis cītīgi glabāja sava ciema atrašanās vietas noslēpumu, tā aizsargājot to no uzbrukumiem un ienācēju ieradumu ievazāšanas. Šādi viņi bija dzīvojuši tūkstošiem gadu un nevēlējās neko mainīt.

Būdiņu iekšienē nebija daudz ko redzēt: guļamtīkli, ķirbji, akmens cirvji, dzīvnieku zobu vai nagu naži un pāris kopienai piederošu mājdzīvnieku, kas brīvi staigā­ja iekšā un ārā. Neprecēto vīriešu mītnē glabājās loki, bultas, spļaujamcaurulītes un šautriņas. Te nebija nekā lieka, neviena mākslas darba, tikai tas, kas nepiecie­šams, lai izdzīvotu; visu pārējo sniedza daba. Aleksandrs Kolds neredzēja nevienu metāla priekšmetu, kas lieci­nātu par sakariem ar ārpasauli, un atcerējās, ka miglāju ļaudis nebija aiztikuši Sesara Santosa izkārtās dāvanas indiāņu pievilināšanai. Arī tas viņus atšķīra no pārējām apgabala ciltīm, kas cita pēc citas krita par upuri dzelzs un ienācēju pārējo labumu kārdinājumam.

Kad kļuva aukstāks, Alekss atkal uzvilka drēbes, taču tik un tā drebinājās. Viņš redzēja, ka mītnes biedri šūpuļtīklos guļ pa divi kopā vai arī pa vairākiem cieši lī­dzās uz grīdas, lai sasildītos no ķermeņu siltuma, tomēr Alekss bija audzis kultūrā, kur valdīja nelabvēlīga at­tieksme pret fizisku kontaktu starp vīriešiem; tajā vī­rieši cits citam pieskārās tikai vardarbības uzplūdos vai atsevišķos sporta veidos. Puisis devās pie miera, ierušinājies kādā stūrītī, un jutās pagalam nenozīmīgs, vēl mazsvarīgāks nekā blusa. Šī cilvēku kopiena nelielā ciematiņā bija kā ūdens piliens milzīgajā džungļu jūrā. Viņa paša dzīve salīdzinājumā ar bezgalību bija īsāka par sekundes simtdaļu. Iespējams, tā vispār nepastā­vēja, iespējams, ka cilvēki, planētas un visa pārējā radī­ba bija vien sapnis, šķitums. Zēns pasmaidīja, atceroties, ka vēl pirms dažām dienām viņš iedomājās sevi par pasaules centru. Šķita, ka šī būs gara nakts, viņam bija auksti un gribējās ēst, tomēr pēc neilga laiciņa Alekss jau saldi gulēja.