Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Viņa aizgāja uz ciema nomali, noņēma no kakla amu­letu un sāka tajā pūst. Grieztā kaula spalgā skaņa šai vietā skanēja dīvaini. Nadja bija iedomājusies, ka pietiks tikai iepūst talismanā, lai Valimai parādītos tūdaļ kā uz burvja mājienu, tomēr, lai cik ilgi viņa pūta, šamanis tā arī nenāca.

Nākamajās stundās gaisotne ciematā kļuva arvien nokaitētāka. Viens no indiāņiem uzbruka Tahamam. Tas viņam ar rungu iesita pa galvu, atstājot ķīviņa aiz­sācēju asiņainu guļam zemē; vairākiem vīriem vajadzēja iejaukties, lai izšķirtu un nomierinātu sakarsušos cīnī­tājus. Beigu beigās tika izlemts lietu atrisināt ar yopo palīdzību. Tas bija zaļš pulveris, kuru tāpat kā masato lietoja tikai vīrieši. Indiāņi sadalījās pa divi, un katram pārim bija gara, doba un galā nosmailināta niedre, ar kuru viņi viens otram iepūta pulveri tieši degunā. Yopo kā ar āmuru iesita pa smadzenēm, un cilvēks nokrita uz muguras, kliedzot no sāpēm, sāka vemt, raustīties, stenēt, un viņam rādījās vīzijas, bet tikmēr pa nāsīm un muti kāpa zaļas putas. Skats nebija no patīkamākajiem, tomēr tā varēja nokļūt garu pasaulē. Daži vīri pārvērtās dēmonos, citi ieguva dzīvnieka dvēseli, vēl kāds pareģoja nākotni, bet nevienam no viņiem neparādījās Mokaritas gars, lai norādītu savu pēcteci.

Alekss un Nadja nojauta, ka šis ļembasts beigsies ar roku palaišanu, tāpēc abi klusi turējās maliņā, cerot, ka neviens par viņiem neatcerēsies. Tomēr draugiem nepa­veicās, jo drīz vien kādam no indiāņiem parādījās vīzija, ka Mokaritas ienaidnieks un viņa nāves vaininieks ir svešzemju zēns. Vienā mirklī visi bija kājās, lai sodītu virsaiša slepkavu, un, satvēruši rungas, nāca Aleksam virsū. Šis nu tiešām nebija brīdis, kad spēlēt flautu un mēģināt nomierināt sakarsušos prātus, un zēns kā gazele metās skriet. Viņa vienīgā priekšrocība bija izmi­sums, kas viņu spārnoja, un tas, ka vajātāji nebija visai stingri uz kājām. Apreibuši indiāņi klupa, grūstījās un sajukumā sita cits citam ar nūjām, kamēr bērni un sie­vietes skrēja līdzi, uzmundrinot viņus. Alekss domāja, ka pēdējā stundiņa ir klāt, un mātes tēls kā zibens uz­plaiksnīja viņa prātā, kamēr puisis joņoja pa džungļiem.

Ātrumā amerikāņu jauneklis ar indiāņiem sacenties nevarēja, tomēr sekotāji bija apreibinājušies un cits pēc cita pa ceļam pakrita. Beidzot zēns, aizelsies un nomo­cīts, paslēpās zem kāda koka. Kad viņam jau šķita, ka ir paglābies, Alekss sajuta sev apkārt ļaudis, un, pirms puisis paguva no jauna meties skriešus, cilts sievietes sakrita viņam virsū. Viņas smējās, it kā tas būtu tikai tāds neizdevies joks, bet, par spīti Alekša centieniem iz­rauties, turēja puisi cieši un pa visām aizstiepa viņu līdz Tapiravateri, kur piesēja zēnu pie koka. Pāris meiteņu viņam pakutināja sānus, un citas ielika mutē augļu ga­baliņus, bet, par spīti šiem uzmanības apliecinājumiem, mezglus tomēr sasēja jo ciešus. Tobrīd yopo iedarbība pamazām izgaisa un pārgurušie vīri no vīziju pasaules lēnām atgriezās realitātē. Pagāja vēl pāris stundu, līdz viņi pilnībā atguva skaidro saprātu un spēkus.

Aleksam sāpēja visas maliņas, jo līdz ciemam viņu atvilka vilkšus, un tagad, kad sievietes viņu nemitējās ķircināt, puisis atcerējās Ludovika Leblāna briesmīgos stāstus. Ja profesora teorijas bija patiesas, tagad viņu droši vien apēdīs. Un kas notiks ar Nadju? Zēns jutās par viņu atbildīgs. Viņš domāja, ka filmās un grāmatās šis būtu īstais brīdis, kad parādīties glābējiem helikop­teros, un Alekss bezcerīgi pavērās debesīs, jo reālajā dzīvē glābēji nekad neieradās laikā. Tikmēr Nadja bija pienākusi pie koka, un neviens viņu neaizkavēja, jo indiāņi nevarēja iedomāties, ka meitene varētu viņus šādi izaicināt. Satumstot un kļūstot vēsākam, Alekss un Nadja atkal bija uzvilkuši drēbes, un, tā kā miglāja ļaudis jau bija pieraduši redzēt jauniešus apģērbtus, nejuta vajadzību tās atkal novilkt. Alekss bija aplicis jostu, pie kuras karājās flauta, kompass un saliekamais nazis, ar kuru Nadja draugu atbrīvoja. Lai pārgrieztu virves, filmās parasti pietiek ar vienu rokas vēzienu, bet meitenei to nācās darīt krietnu laika sprīdi, un Alekss no satraukuma jau paguva nosvīst. Cilts sievietes un bērni, pārsteigti par tādu uzdrīkstēšanos, pienāca pa­skatīties, ar ko abi nodarbojas, tomēr Nadja ar tādu pārliecību vicināja nazi visu ziņkārīgo degungalā, ka neviens neiejaucās, un pēc desmit minūtēm Alekss jau bija brīvs. It kā nekas nebūtu noticis, abi sāka iet prom, tomēr neuzdrošinājās mesties skriešus, lai nepiesaistītu indiāņu uzmanību. Šai brīdī spēja kļūt neredzamiem viņiem būtu varen noderējusi.