Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Tomēr jaunieši nekur tālu nepaguva aiziet, jo ciematā ieradās Valimai. Vecais burvis izskatījās kā parasti pie nūjas bija piesiets milzums maisiņu, rokā satverts īss šķēps, un kvarca cilindrs skanēja kā zvaniņš. Tajā bija savākti akmentiņi no zibens spēriena vietas tas bija dziednieku un šamaņu atribūts, kas simbolizēja Tēva Saules spēku. Viņš bija atnācis kopā ar jaunu meiteni. Viņas mati kā apmetnis krita līdz pat jostasvietai, uzacis bija smalkas un koptas, kaklā karājās vairākas zīļu rotas un caur vaigiem un degunu bija izvērti pulēti kociņi. Viņa bija ļoti jauna un izskatījās priecīga, kaut gan ne­bilda ne vārda, tikai nemitīgi smaidīja. Alekss saprata, ka tas bija samaņa sievas gars, un priecājās, ka tagad spēj to redzēt. Tas nozīmēja, ka viņa uztvere un intuīci­ja bija kļuvusi plašāka. Tieši tā, kā viņam bija mācījusi Nadja vajadzēja "skatīties ar sirdi". Viņa bija stāstījusi, ka pirms daudziem gadiem, kad Valimai vēl bija jauns, viņam, ievainojot ar saindētu nazi, nācās nogalināt kādu meiteni, lai to atbrīvotu no verdzības. Šamanis nebija izdarījis noziegumu, bet gan palīdzējis, tomēr meitenes dvēsele tik un tā pielipa viņam pie krūtīm. Paņemot līdzi mirušās dvēseli, Valimai aizbēga tik dziļi mežā, lai neviens viņu nekad nevarētu atrast, un izpildīja visus šķīstīšanās rituālus, gavēja un nekustējās. Tomēr pārgājiena laikā viņi abi bija iemīlējušies, un, veicot unokaimū rituālu, meitenes gars vairs nevēlējās doties prom, bet gan palikt šai saulē kopā ar vīrieti, ko mīlēja. Tas bija noticis gandrīz pirms vesela gadsimta, un kopš tā laika gars vienmēr pavadīja Valimai, gaidot brīdi, kad arī mīļotais pārvērtīsies garā un varēs lidot kopā.

Valimai klātbūtne stipri vien mazināja Tapiravateri valdošo sasprindzinājumu, un indiāņi, kuri vēl pirms brīža bija gatavi Alekšu piebeigt, tagad izturējās visnotaļ laipni. Cilts juta cieņu un bijāšanu pret lielo šamani, jo viņam piemita pārdabiskas spējas tulkot zīmes. Sapņoja un vīzijas redzēja visi, tomēr tikai tādi izredzētie kā Valimai varēja aizceļot uz augstāko garu valstību, kur mācījās tulkot parādības, skaidrot tās citiem un mainīt dabas kataklizmu gaitu.

Večuks pavēstīja, ka zēnam ir melnā jaguāra, svētā dzīvnieka, dvēsele un ka viņš ir ieradies no tālienes, lai palīdzētu miglāja ļaudīm. Samanis paskaidroja, ka šis ir ļoti dīvains laiks, kad izzūd robeža starp šo un pārējo pasauli. Laiks, kad Rahakanariva var aprīt visus. Viņš atgādināja par nahab, kurus vairākums indiāņu zināja tikai no zemieņu ciltsbrāļu nostāstiem. Tapiravateri indiāņi vairākas stundas bija novērojuši International Geographic ekspedīciju, tomēr neviens tā arī nespēja izprast šo dīvaino ienācēju darbību un paradumus.

Valimai, kurš savos simts gados bija pieredzējis daudz, pastāstīja to, ko zināja.

-   Nahab ir kā miruši, jo viņiem krūtīs vairs nav dvē­seles, viņš sacīja. Nahab nezina pilnīgi neko, viņi pat nevar ar harpūnu noķert zivi, trāpīt ar šķēpu pērtiķim vai uzkāpt kokā. Viņi netērpjas gaisā un gaismā kā mēs, bet gan nēsā pretīgas drēbes. Viņi nepeldas upē un nepa­zīst tikumus un pieklājības likumus, viņi nedalās ne ar savu māju, ne ēdienu, ne bērniem vai sievām. Viņiem ir mīksti kauli, un pietiek tikai ar vieglu belzienu, lai sa­lauztu galvaskausu. Viņi nogalina dzīvniekus un neapēd tos, bet atstāj zemē sapūt. Visur, kur vien iet, viņi atstāj netīrību un indes pēdas, pat ūdenī. Nahab ir tik jukuši, ka grib aizvest sev līdzi pat akmeņus no zemes, smiltis no upēm un kokus no meža. Daži no viņiem vēlas iegūt

zemi. Mēs viņiem sakām, ka mežu nevar aiznest uz mui "

guras kā beigtu tapīru, bet viņi neklausās. Viņi mums stāsta par saviem dieviem, bet negrib neko dzirdēt par mūsējiem. Viņi ir negausīgi kā krokodili. Šīs briesmīgās lietas esmu redzējis pats savām acīm un dzirdējis pats savām ausīm, un pieskāries tām pats savām rokām.

-    Mēs nekad neļausim, lai šie dēmoni nokļūst līdz Pasaules Acij, mēs viņus nogalināsim ar šķēpiem un šaut­riņām, kad viņi kāps augšup pa ūdenskritumu, kā esam da­rījuši ar visiem ienācējiem, kas mēģinājuši šeit nokļūt jau kopš mūsu vectēvu vectēvu laikiem, Tahama paziņoja.

-    Viņi tik un tā atnāks. Nahab pieder trokšņa un vēja putni, kas var lidot pāri kalniem. Viņi atnāks, jo vēlas iegūt akmeņus un kokus, un zemi, Alekss indiāni pārtrauca.

-    Tieši tā, Valimai piekrita.

-Nahab var nogalināt ar slimībām. Vairākas ciltis jau mirušas, tomēr miglāja ļaudis var izglābties, Nadja sacīja.

-     Šī meduskrāsas meitene zina, ko runā, mums viņa jāklausa. Rahakanariva mēdz pieņemt nāvējošu slimību veidolu, Valimai apliecināja.

-    Vai tad viņa ir varenāka par Rahakanarivu? Tahama neticīgi apvaicājās.

-    Es ne, bet ir kāda sieviete, kas ir ļoti varena. Viņai ir vakcīnas, kas var apstādināt epidēmijas, meitene sacīja.