Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Valimai nogaidīja, kamēr jaunieši atgūstas no pār­steiguma, un tad norādīja uz akmenī iecirstajiem pa­kāpieniem, kas aizlocījās no izvirzījuma klintī, kur viņi atradās patlaban, līdz pat ielejai. Jo zemāk viņi kāpa, jo skaidrāk apjauta, cik pārsteidzoša bija no augšas re­dzētā fauna; nogāzē augošie augi, puķes un krūmi bija vienreizēji. Kāpjot zemāk, gaiss kļuva aizvien karstāks un mitrāks, augu valsts aizvien biezāka un bagātīgāka, koki augstāki un varenāki, puķes smaržīgākas un augļi sulīgāki. Apkārt valdošais varenais skaistums, gluži kā Veneras pasakainā ainava, neradīja vis miermīlīgu, bet gan diezgan draudīgu iespaidu. Daba visapkārt pulsēja, elsa un acu priekšā plauka un deva augļus. Viņi redzēja topāziem līdzīgas dzeltenas un caurspīdīgas mušas, zilas, ragainas vaboles, lielus gliemežus, kas bija tik krāsaini, ka no attāluma izskatījās pēc puķēm, neparas­tas svītrainas ķirzakas, grauzējus ar asiem, izliektiem priekšzobiem, un starp zariem kā kaili rūķi lēkāja vā­veres bez spalvām.

Nolaižoties ielejā un tuvojoties Eldorado, ceļabiedri saprata, ka tā nemaz nav pilsēta un nav arī no zelta. Tie bija ģeometriski dabas veidojumi, līdzīgi klinšu alās re­dzētajiem kristāliem. Zeltaino krāsu radīja vizla, pilnīgi nevērtīgs minerāls, un dzelzs sulfīds tā sauktais kaķu zelts. Alekss pasmaidīja un nodomāja: ja konkistatori un visi citi laimes meklētāji būtu spējuši pārvarēt daudzos šķēršļus ceļā uz Eldorado, viņiem nāktos doties prom daudz nabadzīgākiem, nekā bija šeit ieradušies.

14 Briesmoņi

Dažas minūtes vēlāk Alekss un Nadja ieraudzīja Briesmoni. Viņš bija pusjūdzi tālāk un virzījās uz pilsē­tas pusi. Viņš izskatījās pēc milzīga cilvēkveida pērtiķa. Vairāk nekā trīs metrus garā būtne pārvietojās uz pakaļ­kājām, spēcīgās rokas sniedzās līdz zemei, sejā vīdēja me­lanholiska izteiksme, un galva bija neproporcionāli maza varenajam ķermenim. Briesmoņa augums bija klāts ar drātīm līdzīgām asām spalvām, un pie katras priekšķepas vīdēja trīs gari, asi un līki nagi. Būtne pārvietojās tik neticami lēni, it kā nemaz nekustētos. Nadja acumir­klī pazina Briesmoni, jo bija to redzējusi jau iepriekš. Baiļu un pārsteiguma paralizēti, jaunieši nopētīja radī­jumu. Tas viņiem atgādināja kādu jau pazīstamu dzīv­nieku, tomēr abi nespēja atcerēties, tieši kuru.

Viņš izskatās pēc sliņķa, beidzot Nadja čukstus noteica.

Tad arī Alekss atcerējās, kā Sanfrancisko zooloģis­kajā dārzā bija redzējis dzīvnieku, kurš reizē atgādināja pērtiķi un lāci, dzīvoja kokos un kustējās tikpat lēni kā Briesmonis, tāpēc bija iesaukts par sliņķi. Tas bija pil-

nīgi neaizsargāts radījums, jo viņam trūka ātruma, lai uzbruktu, bēgtu vai aizsargātos, tomēr tam bija arī ļoti maz ienaidnieku: sliņķa biezā āda un skābā gaļa nebija iekārojams guvums pat izsalkušākajam plēsoņam.

-    Un smaka? Briesmonis, ko es redzēju, šausmīgi smirdēja, Nadja joprojām klusā balsī jautāja.

-    Šis nesmird, vismaz no šejienes neko nevar saost… Alekss atbildēja. Tas droši vien ir kāds sekrēts kā seskiem, un smakas izplatīšana ir pakļauta gribai to izmanto, lai aizsargātos vai paralizētu medījumu.

Briesmonis sadzirdēja jauniešu čukstus un ļoti lēnām pagriezās, lai redzētu, kas runā. Alekss un Nadja ap­stājās, bet Valimai, sievas gara pavadīts, nesteidzīgi turpināja iet uz priekšu, atdarinot būtnes pārsteidzošo apātiju. Briesmonis večuka priekšā slējās kā varens tornis, un šamanis, kas bija neliela auguma vīrs, snie­dzās viņam tikai līdz gurnam. Burvis un viņa sieva nokrita būtnes priekšā ceļos, un tad jaunieši skaidri sadzirdēja dziļu un dobju balsi, kas runāja miglāja laužu valodā.

-    Viņš runā kā cilvēks! Alekss nomurmināja, pilnīgi pārliecināts, ka sapņo.

-    Tēvam Valdomero bija taisnība.

-    Tas nozīmē, ka viņam piemīt arī cilvēka prāts. Vai tu domā, ka varētu ar viņu sarunāties?

-    Ja to var Valimai, tad varu arī es, bet man ir bail iet tuvāk, Nadja čukstēja.

Viņi labu brīdi gaidīja, jo vārdi no radījuma mutes vēlās laukā tikpat lēni, kā viņš kustējās.

-    Viņš jautā, kas mēs tādi esam, Nadja tulkoja.

-    Es to apjautu. Saprotu gandrīz visu… Alekss mur­mināja, pavirzoties uz priekšu. Valimai viņu ar žestu apturēja.

Saruna starp šamani un Briesmoni turpinājās tik­pat gausi, un neviens no viņiem nekustējās, līdz lēnām sāka dzist gaisma un baltās debesis iekrāsojās oranžas. Jaunieši pieļāva, ka ārpus šā krātera sāk rietēt saule. Beidzot Valimai piecēlās kājās un atgriezās pie jauniešiem.

-    Dievi dos padomu, viņš paziņoja.

-    Kā? Vai tad te ir vēl kāds bez šiem radījumiem? Cik viņu ir? jautāja Alekss, bet Valimai nevarēja kliedēt viņa šaubas, jo nemācēja skaitīt.