Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Pa tepui iekšieni burvis aizveda draugus pāri klaju­mam līdz nelielai dabiskai klinšu alai, kur lika jaunie­šiem ērti iekārtoties, bet pats devās pārtikas meklēju­mos. Viņš atgriezās ar ļoti smaržīgiem augļiem, kādus neviens no abiem iepriekš nebija redzējis, bet viņi bija tik izsalkuši, ka aprija visu līdz pēdējam, neuzdodot nekādus jautājumus. Pēkšņi satumsa un viņi attapās pilnīgā tumsā; viltus zelta pilsēta, kas pirms tam bija tik žilbinoši mirdzējusi, tagad pazuda krēslā. Valimai nemēģināja aizdegt otru lāpu, kuru droši vien taupī­ja atpakaļceļam labirintā, un nekur nemanīja nevienu gaismiņu. Alekss nosprieda, ka radījumi, lai arī spēj runāt kā cilvēki un, iespējams, ir apguvuši atsevišķas uzvedības normas, tomēr ir primitīvāki par alu cilvē­kiem un vēl nav atklājuši uguns ieguves paņēmienus. Salīdzinājumā ar briesmoņiem indiāņi šķita daudz vai­rāk attīstīti. Kādēļ gan miglāja ļaudis viņus uzskatīja par dieviem, ja paši bija evolucionējuši krietni tālāk?

Karstums un mitrums nemazinājās, jo viņi atradās kalna iekšienē, it kā būtu nokļuvuši kāda apdzisuša vul­kāna krāterī. Doma, ka no elles ugunīm šķir tikai plāna zemes un klinšu garoza, nebija diez ko mierinoša, tomēr Alekss nosprieda: ja vulkāns nav bijis aktīvs tūkstošiem gadu, par ko liecināja bagātīgā augu valsts visapkārt, tad jābūt īstam nelaimes putnam, lai tas sāktu darboties tieši šonakt, kad ieradies viņš. Nākamās stundas vilkās ļoti lēni. Jaunieši šajā nepazīstamajā vietā gandrīz ne­spēja aizmigt. Viņi vēl ļoti labi atcerējās, kā izskatījās mirušais kareivis. Briesmonis droši vien bija izmantojis savus milzīgos nagus, lai tik šausmīgā veidā uzšķērstu nelaimīgo. Kādēļ gan tas vīrs nebija bēdzis vai licis lietā savu ieroci? Radījuma gausums viņam būtu devis gana daudz laika. Izskaidrojums varēja būt vienīgi Briesmoņa izdalītā baisā smaka. Ja radījums laida darbā smirdīgo sekrētu, aizsargāties pret to vairs nevarēja neviens. Nebija nekādas jēgas aizspiest degunu, smirdoņa iesū­cās caur katru ķermeņa poru un pārņēma savā varā smadzenes un gribu; tā bija tikpat nāvējoša inde kā curare.

-    Vai viņi ir cilvēki vai dzīvnieki? Alekss jautāja, bet Valimai nespēja atbildēt, jo nesaskatīja nekādu atšķirību starp vieniem un otriem.

-    No kurienes vini nāk?

-    Viņi te ir bijuši vienmēr, viņi ir dievi.

Alekss iedomājās, ka tepui iekšiene ir kā ekoloģisks rezervāts, kurā vēl dzīvo pārējā pasaulē izzudušās sugas. Puisis apgalvoja Nadjai, ka šie noteikti bija viņiem pa­zīstamo sliņķu priekšteči.

-    Viņi neizskatās pēc cilvēkiem, Ērgle. Mēs neesam redzējuši ne celtnes, ne darbarīkus, ne ieročus neko, kas liecinātu par sabiedrību, viņš piebilda.

-    Bet viņi tomēr runā kā cilvēki, Jaguār, meitene iebilda.

-    Tie droši vien ir dzīvnieki ar ļoti lēnu vielmaiņu un noteikti dzīvo vairākus simtus gadu. Ja viņiem ir atmi­ņa, tad savas garās dzīves laikā tie var iemācīties ļoti daudzas lietas, arī runāt. Vai tev tā nešķiet? Alekss prātoja.

-    Viņi runā miglāja ļaužu valodā. Kurš to izgudroja? Vai tad indiāņi to iemācīja briesmoņiem? Vai briesmoņi - indiāniem?

-    Lai vai kā, tomēr šķiet, ka starp indiāņiem un sliņ­ķiem gadsimtiem ilgi ir pastāvējusi simbioze, Alekss teica.

-    Kas? meitene jautāja, jo nekad vēl nebija šo vārdu dzirdējusi.

-    Tas nozīmē, ka viņi ir vajadzīgi viens otram, lai varētu izdzīvot.

-    Kāpēc?

-    Nezinu, tomēr mēģināšu to noskaidrot. Es reiz la­sīju, ka dieviem cilvēki nepieciešami tieši tāpat, kā cil­vēkiem dievi, Alekss sacīja.

-    Briesmoņu padoms noteikti būs aplam garš un ļoti nepatīkams. Labāk mēģināsim mazliet atpūsties, tad rīt būsim daudz možāki, Nadja noteica un grasījās iet gulēt. Viņai nācās atbrīvoties no Borobas un likt viņam pavirzīties nostāk, jo meitene nevarēja izturēt dzīvnie­ciņa miesas karstumu. Pērtiķītis bija kļuvis par daļu no meitenes; viņi bija tik ļoti pieraduši pie ķermeniska kontakta, ka šķiršanās, lai cik īsa tā būtu, jau šķita kā smags sods.