Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Ja iziešu dzīvs… Aleksandrs nekad nebija iedomājies, ka varētu mirt jauns. Dvēseles dziļumos viņš domāja, ka nāve ir kas nepatīkams un gadās tikai citiem. Par spīti visām pēdējo nedēļu bīstamajam sadursmēm, viņš ne reizi nebija šaubījies, ka atkal satiks savu ģimeni. Viņš pat klusībā sacerēja stāstus par piedzīvoto, kaut gan bija maz cerību, ka kāds viņam ticēs. Kurš no draugiem gan varētu iedomāties, ka viņš ir saticis ļaudis, kas dzīvo akmens laikmetā, un turklāt pabijis Eldorado?

Tepui pakājē puisis apjauta, ka dzīve ir pārsteigumu pilna. Agrāk viņš neticēja liktenim, tas viņam šķita fatālistu izdomājums, un Alekss uzskatīja, ka katrs ar savu dzīvi var darīt, kas vien viņam ienāk prātā, un viņš no savējās izveidos ko ļoti labu, triumfēs un būs laimīgs. Tagad viņam tas viss šķita absurdi. Alekss vairs nevarēja paļauties tikai uz saprātu, viņš bija nokļuvis* nedrošajā sapņu, intuīcijas un maģijas valstībā. Liktenis pastāvēja, un reizēm vajadzēja mesties piedzīvojumā un vienalga kādā veidā nokļūt līdz krastam, tieši tāpat kā viņš to bija izdarījis, kad vecmāmiņa četru gadu vecumā iegrūda viņu ūdenī un puisēnam neatlika nekas cits kā iemācīties peldēt. Tagad nebija citas izejas, kā vien ienirt apkārtējos noslēpumos. Viņš vēlreiz pārdomāja risku. Alekss viens pats bija nokļuvis visnomaļākajā planētas vietā, kur nedarbojās viņam zināmie likumi. To nu va­jadzēja atzīt: izraujot no Kalifornijas ierastās drošības un iemetot šai dīvainajā pasaulē, vecmāmiņa viņam bija izdarījusi milzīgu pakalpojumu. Ne tikai Tahama un ugunsskudras bija iesvētījušas viņu pieaugušo kārtā, te savu roku bija pielikusi arī nepārspējamā Keita Kolda.

Valimai aizveda ceļabiedrus pie kāda strauta, lika uzgaidīt un aizgāja prom viens. Šai Augstkalnes vietā augu valsts vairs nebija tik blīva un pusdienlaika saules stari neizturami karsēja. Izbiedējot elektriskos zušus un bruņurupučus, kas laiski zvilnēja strautiņa dibenā, Nadja un Alekss metās ūdenī, bet Boroba tikām kras­tā ķēra mušas un blusojās. Ar šo meiteni Alekss jutās pavisam brīvi, viņi kopā uzjautrinājās, un puisis varēja viņai pilnībā uzticēties, jo šai vidē viņa bija daudz gud­rāka nekā viņš. Aleksam šķita dīvaini just tādu apbrīnu pret meiteni savas māsas vecumā. Reizēm viņš krita kārdinājumā salīdzināt Nadju ar Sesiliju Bārnsu, bet jaunietis nekādi nevarēja saprast, kā lai to izdara, jo abas meitenes bija pavisam atšķirīgas.

Sesilija Bārnsa džungļos justos tikpat apjukusi, cik Nadja pilsētā. Sesilija bija ātri attīstījusies un savos piec­padsmit gados jau bija izveidojusies par jaunu sievieti; Alekss nepavisam nebija vienīgais, kas viņā iemīlējās, vi­siem skolas puišiem bija tādas pašas iedomas. Turpretī Nadja joprojām bija gara un tieva kā skals, viņai vēl ne­bija sievišķīgu formu, tikai kauli un iedegusi āda kā pēc meža smaržojošai bezdzimuma būtnei. Par spīti savam bērnišķīgajam izskatam, Nadja iedvesa cieņu: viņai bija stāja un pašlepnums. Iespējams, tāpēc, ka viņai nebija brāļu un māsu vai sava vecuma draudzeņu, meitene uzvedās kā pieaugušie; viņa bija nopietna, klusa, prātīga un neklīrējās kā skuķis, kas Alekšu tā kaitināja citās meitenēs. Viņš nevarēja ciest, ka meitenes sačukstējās un smējās, puisim šķita, ka apsmej viņu. "Mēs nemaz nerunājam par tevi, Aleksandr Kold, ir arī citas, daudz interesantākas lietas," reiz visas klases priekšā viņam bija teikusi Sesilija Bārnsa. Puisis nodomāja, ka Nadja nekad viņu tā nepazemotu.

Vecais šamanis, kā vienmēr svaigs un mierīgs, pēc pāris stundām atgriezās, nesot rokās divas nūjas, kas bija apsmērētas ar gumiju līdzīgu tai, ko indiāņi iz­mantoja, kāpjot augšup pa ūdenskrituma klinti. Viņš paziņoja, ka ir atradis ceļu uz dievu kalnu, un pēc tam, kad bija noslēpis loku un bultas, ko tur nevarēja lietot, aicināja jauniešus sekot.

Tepui pakājē auga tikai milzīgas papardes, kas bija savijušās mudžeklī. Uz priekšu varēja virzīties tikai ļoti uzmanīgi un lēni, pašķirot lapas un ar grūtībām laužot ceļu. Kad ceļabiedri ienira zem milzu papardēm, debesis pazuda un viņi bija nokļuvuši augu pasaulē, kur laiks apstājas un realitāte zaudē ierasto apveidu. Viņi pārvie­tojās pa lapu, pēc muskusa smaržojošas rasas, mirdzošu kukaiņu un biezu, zilu un leknu medus puķu labirintu. Gaiss te bija smags kā savvaļas dzīvnieka elpa, apkārt nemitīgi kaut kas zumēja, akmeņi bija karsti kā ogles, un zemei bija asiņu krāsa. Aleksandrs ar vienu roku pie­ķērās Valimai pie pleca un ar otru balstīja Nadju, pilnīgi pārliecināts, ka, attālinoties citam no cita kaut pāris centimetru, viņus aprītu papardes un viņi vairs nekad nesatiktos. Boroba, kluss un uzmanīgs, bija pieķēries savai saimniecei. Ceļabiedriem nācās pastumt malā ar moskītiem un rasas lāsēm pilnus smalkus zirnekļu tīk­lus, kas savienoja lapas kā mežģīnes. Gājēji gandrīz vai nevarēja saskatīt savas kājas, tāpēc centās daudz nedo­māt, no kā sastāv krāsainā, biezā un mīkstā masa, kurā viņi iegrima līdz pat potītēm.