Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Puisis nespēja iedomāties, kā šamanis var pazīt ceļu, iespējams, viņu vadīja sievas gars; tomēr Alekss bija pārliecināts, ka viņi riņķo vienā un tai pašā vietā un nav pavirzījušies ne soli uz priekšu. Nemanīja nekāda atskaites punkta, apkārt pletās vieni vienīgi lekni augi, kas ietvēra viņus savās dzīvelīgajās skavās. Puisis gri­bēja paskatīties kompasā, bet bultiņa kā jukusi griezās uz riņķi, tā vēl vairāk pastiprinot iespaidu, ka arī viņi met lokus. Drīz vien Valimai apstājās, pabīdīja malā papardes lapas, kas ne ar ko neatšķīrās no pārējām, un kalna nogāzē atklājās kas līdzīgs lapsas alai.

Burvis četrrāpus ierāpās alā, un jaunieši viņam se­koja. Tā bija trīs četrus metrus gara šaura eja, kas veda uz plašu alu, kuru izgaismoja tikai no ārpuses krītošie retie gaismas stari un kurā ceļabiedri varēja piecelties kājās. Valimai sāka pacietīgi šķilt akmeņus, lai iegūtu uguni, bet Alekss nodomāja, ka vairs nekad neizies no mājas bez sērkociņiem. Beidzot dzirkstelīte salmiem lika uzliesmot un Valimai aizdedza vienu no divām lāpām.

Plandošajā gaismā viņi ieraudzīja paceļamies gaisā tumšu un blīvu mākoni, ko veidoja tūkstošiem un tūk­stošiem sikspārņu. Viņi atradās alā klints iekšienē, vis­apkārt no sienām tecēja ūdens straumītes, kas uz zemes saplūda tumšā ezeriņā. Dažādos virzienos veda vairāki dabiski izveidojušies tuneļi, daži no tiem plašāki nekā citi, un visi kopā tie veidoja sarežģītu pazemes labirin­tu. Indiānis nevilcinoties devās uz priekšu pa vienu no gaiteņiem, un jaunieši viņam cieši sekoja.

Alekss atcerējās grieķu mitoloģijas stāstu par Ariadnas pavedienu, kas ļāva Tēsējam atrast atpakaļceļu no labi­rinta dziļumiem, kad viņš bija nogalinājis Mīnotauru.

Viņam pašam gan nebija neviena kamolīša, lai iezīmētu ceļu, un puisis domās sev jautāja, kā gan viņi varētu atgriezties vieni paši bez Valimai. Tā kā kompasa adata vienā laidā griezās uz riņķi, Alekss nosprieda, ka to ietekmē magnētiskais lauks. Puisis gribēja ar nazi sie­nās ieskrāpēt zīmes, tomēr klintis bija cietas kā granīts un zīmju iekalšanai būtu nepieciešamas stundas. Viņi gāja no viena tuneļa otrā, pa tepui iekšieni nepārtraukti virzoties uz augšu, un apkārtējo tumsu kliedēja vie­nīgi improvizētā lāpa. Zemes iekšienē nevaldīja kapa klusums, kā Alekss bija iedomājies agrāk. Te varēja dzirdēt sikspārņu spārnu vēdas, žurku pīkstoņu, mazu dzīvnieciņu solīšus, ūdens pilēšanu un skaļus, ritmis­kus sirdspukstus, kas radīja iespaidu, ka viņi atrodas dzīva organisma iekšienē, kādā lielā, gulošā dzīvniekā. Neviens neteica ne vārda, tikai reizēm Boroba izbiedēti iekliedzās, un tad labirintā vēl kādu brīdi skanēja atbal­sis. Zēns prātoja, kādi dzīvnieki mitinās šādā dziļumā, iespējams, te bija sastopamas arī indīgas čūskas un skor­pioni, tomēr viņš nolēma nedomāt par šīm varbūtībām un saglabāt vēsu mieru, kāds, šķiet, piemita arī Nadjai, kas klusi un uzticīgi sekoja Valimai.

Pamazām iezīmējās garās labirinta ejas gals. Viņi ieraudzīja vāru, zaļganu gaismu un brīdi vēlāk jau at­radās lielā pazemes alā, kuras skaistumu bija grūti ap­rakstīt. Nez no kurienes te iekļuva gana daudz gaismas, kas apspīdēja visu plašo telpu, tik lielu kā baznīca. Tur bija redzami brīnišķīgi klinšu un minerālu veidojumi, līdzīgi skulptūrām. Aiz muguras palikušais labirints bija veidots no tumša akmens, taču tagad ceļabiedri atradās apaļā un izgaismotā alā, virs kuras slējās katedrāles cie­nīgas velves, ko ieskāva kristāli un dārgakmeņi. Alekss no minerāliem neko daudz nesaprata, tomēr spēja pazīt opālus, topāzus, ahātus, kvarca gabalus un alabastru, nefrītu un turmalīnu. Viņš redzēja dimantiem līdzīgus kristālus, citi bija pienaini balti, vēl daži izskatījās no iekšienes izgaismoti, tonēti zaļā, brūnganā un sarkanā krāsā, it kā tajos būtu inkrustēti smaragdi, ametisti vai rubīni. No griestiem kā lāstekas nokarājās caur­spīdīgi stalaktīti, pa kuriem lēni tecēja kaļķains ūdens. Smaržoja pēc mitruma un pārsteidzošā kārtā arī pēc ziediem. Šis aromāts bija sastāvējies, spēcīgs un nomā­cošs, mazliet šķebināja un atgādināja kapsētas smaržas. Gaiss bija auksts un skanīgs kā ziemā, kad tikko uzsni­dzis sniegs.

Drīz vien viņi pamanīja, ka alas otrā galā kaut kas kustas, un mirkli vēlāk no kristālzilas klints sienas atdalījās dīvainam putnam līdzīgs radījums, tāds kā spārnots reptilis. Dzīvnieks, it kā gribēdams lidot, iz­pleta spārnus, un tieši tad Alekss skaidri apjauta: tas bija līdzīgs zīmējumos redzētiem pūķiem, tikai mazāks, apmēram pelikāna lielumā, un ļoti skaists. Eiropas le­ģendu baisie pūķi, kas vienmēr sargāja kādus dārgumus vai ieslodzītu princesi, bija ārkārtīgi atbaidoši. Šis bija daudz līdzīgāks pūķiem, ko Alekss svētkos bija redzējis Sanfrancisko ķīniešu kvartālā: dzīvnieks izstaroja prieku un vitalitāti. Lai vai kā, puisis tomēr atvāza savu Šveices nazi un bija gatavs aizstāvēties, bet Valimai viņu ar žestu nomierināja.