Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Puisis klusībā sprieda, ka vecmāmiņas ziņa par bries­moņu un ekoloģiskās paradīzes eksistenci tepui iekšienē satrauks visu pasauli. Ja paveiksies, veikli manipulē­jot ar presi, Keita Kolda varētu panākt, ka Pasaules Acij piešķir dabas rezervāta statusu un to savā aizsar­dzībā ņem valdības. Tomēr šis risinājums varēja nākt arī pārāk vēlu. Ja Mauro Karijass tomēr panāktu savu, tad vēlākais trīs mēnešu laikā indiāņi būs pagalam, kā viņš bija apgalvojis sarunā ar kapteini Ariosto. Vienīgā cerība bija pēc iespējas ātrāk piesaistīt starptautisko palīdzību. Kaut gan nevarētu izvairīties no zinātnieku ieinteresētības, ne arī no televīzijas kamerām, vismaz būtu iespējams aizturēt laimes meklētājus un kolonis­tus, kuri bija gatavi apgūt mežu un iznīdēt tā iedzīvo­tājus. Puiša galvā pazibēja nelāga priekšnojauta, ka kāds Holivudas uzņēmējs tepui varētu pārvērst par sava veida Disnejlendu vai Juras laikmeta parku. Viņš cerēja, ka vecmāmiņas reportāžu radītais iespaids varētu aiz­kavēt vai pat nepieļaut šo murgu.

Briesmoņi dzīvoja dažādās slavenās pilsētas istabās. Viņi bija vientulību mīloši radījumi, kas savu dzīves telpu cits ar citu nedalīja. Par spīti milzīgajam augu­mam, viņi ēda maz, ilgas stundas košļājot augus, augļus, saknes un reizēm arī kādu sīku dzīvnieciņu, kas miris vai ievainots nokrita pie viņu kājām. Nadja spēja saru­nāties ar radībām labāk nekā Valimai. Pāris sieviešu dzimtas radījumu izrādīja par meiteni zināmu interesi un ļāva viņai sevi glāstīt, jo Nadja ļoti vēlējās pieskarties kādam no briesmoņiem. Kad viņa bija uzlikusi plaukstu uz raupjā kažoka, vesels bars dažādu kukaiņu rāpoja uz augšu pa meitenes roku, līdz pārklāja visu ķermeni. Nadja izmisīgi purinājās, tomēr tā arī nespēja atbrīvoties no daudzajiem kukaiņiem, kas bija pieķērušies matiem un apģērbam. Valimai viņai parādīja kādu no ezeriņiem, un meitene ielēca ūdenī, kas izrādījās patīkami silts un gaisa burbulīšiem pilns. Iegremdējoties ūdenī, viņa juta, cik patīkami tie kņudina ādu. Viņa aicināja pievienoties arī Alekšu, un abi draugi ilgu laiku plunčājās pa saulē sasilušo ūdeni, līdz beidzot pēc tik daudzām uz zemes pārlaistām naktīm un svīstot pavadītām dienām atkal tīri izrāpās krastā.

Tikmēr Valimai ķirbī bija samīcījis kāda augļa mīk­stumu, kuru uzreiz sajauca ar zilu un dzidru vīnogu sulu. Galu galā viņš pagatavoja violetu putriņu, kas pēc konsistences bija līdzīga kaulu zupai, ko viņi bija dzēruši Mokaritas bērēs. Tomēr šoreiz šķidrums garšoja ļoti labi un tā smarža atgādināja medus un ziedu nektāru. Šamanis piedāvāja dziru briesmoņiem, pēc tam iedzēra pats un pa­sniedza ķirbi arī jauniešiem un Borobam. Šis biezais dzē­riens kā uz burvja mājienu remdēja izsalkumu, un draugi jutās mazliet noreibuši, it kā būtu dzēruši alkoholu.

Tonakt viņiem ļāva apmesties kādā zelta pilsētas telpā, kur nebija tik karsts kā alā. Starp dažādiem mine­rāliem auga vēl nekad neredzētas orhidejas, dažas bija tik trauslas, ka to tuvumā gandrīz vai nevarēja elpot. Ilgu laiku lija silts un blīvs lietus kā duša, kas saslapi­nāja pilnīgi visu un gāzās lejup pa kristālu spraugām kā upe, radot bungu rīboņai līdzīgu skaņu. Kad lietus bei­dzot mitējās, siltajā gaisā viss ātri izžuva un nogurušie jaunieši, jūtoties tā, it kā vēders būtu pilns ar ziedošām puķēm, uz Eldorado cietās grīdas ļāvās miegam.

Valimai pagatavotais dzēriens iedarbojās maģiski un aiznesa viņus kopīgu sapņu un mītu pasaulē, kur visi, dievi un cilvēki, varēja redzēt vienas un tās pašas vīzijas. Tā bija iespējams aiztaupīt daudzus vārdus un paskaid­rojumus. Viņi sapņoja, ka Rahakanariva ir iesprostots slēgtā koka kastē, no kuras izmisīgi mēģina tikt laukā, plosīdamies ar savu spēcīgo knābi un briesmīgajiem na­giem, kamēr dievi un cilvēki, piesieti pie kokiem, cer uz veiksmi. Viņi sapņoja, ka tiahab, paslēpuši sejas aiz mas­kām, nogalina cits citu. Redzēja, kā cilvēkēdājs putns salauž kasti un izsprūk brīvībā, gatavs aprīt visu, kas trāpās ceļā, tomēr balts ērglis un melns jaguārs nostājas tam ceļā, gatavi cīnīties līdz nāvei. Kā jau tas sapņos daždien mēdz notikt, arī šim cīniņam nebija atrisinā­juma. Aleksandrs Kolds pazina Rahakanarivu, jo bija to redzējis jau iepriekš, kad kādā murgā tas parādījās kā milzīgs melns putns, saplēsa loga rūti un baisajos nagos aiznesa prom māti.

No rīta pamostoties, nevienam redzētais nebija jā­stāsta citiem, jo visi, pat mazais Boroba, bija sapņojuši vienu sapni. Kad dievu padome atkal sanāca kopā, lai turpinātu pārrunas, vairs nebija nepieciešams vairākas stundas atkārtot vienu un to pašu kā iepriekšējā dienā. Viņi zināja, kā rīkoties, katram bija skaidra viņa loma gaidāmajos notikumos.

-    Jaguārs un Ērgle cīnīsies ar Rahakanarivu. Ja viņi to uzvarēs, kāds būs atalgojums? pēc ilgas šaubīšanās beidzot noteica viens no slinkiem.

-    Trīs kristāla olas no ligzdas, Nadja nevilcinoties atbildēja.

-    Un veselības ūdens, Alekss piebilda, domājot par māti.