Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Nonākusi līdz balkonam, Nadja saprata, ka te pa­kāpieni beidzas un tagad viņai bija jārāpjas augšup, turoties, pie kā vien var. Viņa sakārtoja grozu uz mu­guras, aizvēra acis un mēģināja rast mieru savā dvēselē. Jaguārs bija skaidrojis, ka tur, viņas esības centrā, ir koncentrēta dzīvības enerģija un drosme. Meitene no visa spēka ieelpoja, lai tīrais gaiss piepilda krūtis un visu ķermeni līdz pat roku un kāju pirkstgaliem. Viņa vēl trīs reizes dziļi ieelpoja un joprojām ar aizvērtām acīm iztēlojās ērgli, savu totēma dzīvnieku. Viņa iedomājās, ka rokas izplešas, kļūst garākas un pārvēršas spalvām klātos spārnos, kājas kļūst par ķetnām ar asiem na­giem, sejā izaug spēcīgs knābis un acis attālinās viena no otras, līdz nostājas abpus galvai. Meitene juta, ka viņas maigie un sprogainie mati pārvēršas par cietām piegulošām spalvām, kuras viņa pēc vēlēšanās var sa­bozt, spalvām, kas glabā visu ērgļa gudrību. Tās bija kā antenas, kas uztver gaisa strāvas pat tad, ja tās nav redzamas. Viņas ķermenis zaudēja muskuļu spēku un ieguva tik gaisīgu vieglumu, ka varēja atgrūsties no zemes un lidot pretī zvaigznēm. Nadja juta milzīgu enerģijas pieplūdumu, visu ērgļa spēku ielīstam asinīs. Meitene manīja, ka šis spēks aizplūst līdz pat pēdējai ķermeņa šūnai un viņas apziņai. "Es esmu Ērgle," viņa skaļi noteica un tūdaļ pat atvēra acis.

Nadja cieši pieķērās mazai spraudziņai klintī, kas atradās tieši virs galvas, un uzlika kāju otrai vidukļa augstumā. Viņa pavirzījās uz augšu un kādu brīdi palika nekustīga, mēģinot noturēt līdzsvaru. Tad pacēla otru roku, lai pameklētu augstāk, līdz bija sataustījusi kādu sakni un ar kāju uzgājusi plaisu klintī. Meklējot kādu iz­virzījumu, meitene atkārtoja šo kustību ar otru roku un, kad bija to veikusi, pavirzījās vēl mazliet uz augšu. Augi kalna nogāzē viņai palīdzēja, te bija saknes, krūmi un liānas. Viņa redzēja arī dziļus skrāpējumus akmeņos un dažos zaros un nodomāja, ka tās ir briesmoņu nagu pēdas. Viņi droši vien ir kāpuši kalnā pārtikas meklējumos, vai arī labirinta karte kalna iekšienes iedzīvotājiem ne­bija zināma, tāpēc ik reizi, kad viņi vēlējās iziet no kalna vai ieiet tajā, milzeņiem vajadzēja uzrāpties līdz pat tā virsotnei un pa otru pusi kāpt lejā. Nadja nosprieda, ka tas droši vien aizņēma vairākas dienas vai pat nedēļas, ja ņem vērā milzīgo sliņķu neticamo lēnīgumu.

Viena meitenes prāta daļa, kas joprojām bija aktīva, aptvēra, ka tepui krāteris nav apvērsts konuss, kā viņai, skatoties no apakšas, optiskā efekta ietekmē mānīgi bija šķitis; tas drīzāk viegli atvērās virzienā uz augšu. Krātera mute īstenībā bija platāka nekā pamatne. Viņai nebija nepieciešamas vaboles kājas, bet gan koncentrē­šanās un drosme. Tā meitene ar apbrīnojumu noteiktību un veiklību metru pēc metra rāpās uz augšu stundām ilgi. Šī veiklība nāca no visslēptākās un noslēpumainā­kās vietas, no miera sirds dziļumos, kur mita visas cēlās viņas totēma dzīvnieka īpašības. Viņa bija Ērgle, debesu karaliene, visaugstāk lidojošais putns, kas savu ligzdu vij vietās, kur var nokļūt vien eņģeļi.

Meitene soli pa solim turpināja kāpt augšup. Kalna ielejas siltais un mitrais gaiss pārvērtās vēsā pūsmā, kas mudināja doties augšup. Viņa bieži apstājās, jo bija nogurusi, cīnoties ar kārdinājumu paskatīties uz leju, rēķinot attālumu līdz virsotnei un koncentrējoties kat­rai nākamajai kustībai. Meiteni pārņēma briesmīgas slāpes; šķita, ka mute ir pilna ar rūgtām smiltīm, tomēr viņa nekādi nespēja atraisīt uz muguras piesieto ķirbi ar ūdeni. Padzeršos, kad būšu tikusi galā, viņa murmināja, iztēlojoties, kā dzers vēso un tīro ūdeni. Ja vismaz lītu, viņa prātoja, bet no mākoņiem nenokrita ne lāsītes. Kad meitenei šķita, ka vairs nevarēs paspert ne soli, viņa sajuta karājamies kaklā Valimai maģisko talismanu, un tas Nadjai deva spēku. Talismans bija viņai palī­dzējis uzkāpt pa melnajām un gludajām ūdenskrituma klintīm, tas bija ļāvis viņai sadraudzēties ar indiāņiem un paglābis no briesmoņiem; kamēr vien tas viņai bija, meitene jutās droša.

Brīdi vēlāk viņa sasniedza pirmos mākoņus, kas bija tik biezi kā sakults olas baltums, un Nadju apņēma pienaina migla. Viņa turpināja kāpt, vadoties pēc taustes, pieķeroties klintīm un augiem, kas kļuva aizvien retāki. Viņa pat neaptvēra, ka rokas, ceļgali un pēdas asiņo, jo domāja tikai par savām maģiskajām spējām, līdz kādā brīdī uztaustīja platu spraugu. Drīz vien meitene uz tās bija uzrāpusies ar vidu ķermeni un tagad atradās tepui virsotnē, ko vienmēr apslēpa blīvi mākoņi. Skaļš prieka kliedziens, mežonīgs kaujas sauciens, līdzīgs simt ērgļu ķērcienam, izlauzās no Nadjas Santosas krūtīm un daudz­kārt atbalsojās pret virsotnēm, līdz izgaisa aiz apvāršņa.