Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Atlikušo dienas daļu jaunieši pavadīja, apskatot Eldorado un stāstot par savā dzīvē pieredzēto; pirms šķiršanās abi viens par otru vēlējās uzzināt pēc iespējas vairāk. Nadjai bija grūti iedomāties draugu dzīvojam kopā ar ģi­meni Kalifornijā; viņa nekad nebija redzējusi datoru un apmeklējusi skolu, tāpat nezināja, kas ir ziema. Savukārt amerikāņu puisis apskauda meitenes brīvo un rāmo dzīvi un ciešo saikni ar dabu. Nadjai Santosai piemita veselais saprāts un gudrība, kas viņam šķita nesasniedzama.

Nadja un Alekss priecājās par brīnumainajiem vizlas un citu minerālu veidojumiem pilsētā, par neredzēta­jiem augiem, neparastajiem dzīvniekiem un kukaiņiem, kas šeit bija raduši mājvietu. Viņi redzēja, ka pāri galvai lāgiem pārlido pūķi, līdzīgi tam, kas mitinājās alā, mier­mīlīgi kā pieradināti papagaiļi. Viņi pasauca vienu no tiem, radījums nolaidās pie jauniešu kājām un ļāva sevi noglāstīt. Pūķa āda bija maiga un vēsa kā zivij; viņam bija vanaga skatiens un pēc ziediem smaržojoša elpa. Draugi peldējās siltajās lagūnās un pieēdās augļus, bet tikai tos, ko bija atļāvis Valimai. Te bija atrodami arī nāvējoši augļi un sēnes, citi varēja izraisīt vīzijas un murgus vai iznīcināt gribasspēku, vēl kādi varēja uz visiem laikiem izdzēst atmiņu, šamanis bija paskaidrojis. Pastaigājoties viņi šad un tad satika kādu no briesmoņiem, kuri lielāko daļu dzīves pavadīja kā aizmiguši. Apēduši nepieciešamo daudzumu lapu un augļu, atlikušo dienas daļu tie vēroja džungļu ainavu un mākoņus, kas sedza tepui virsotni. "Briesmoņi domā, ka debesis ir baltas un tik lielas kā krātera caurums," Nadja sacīja, un Alekss atbildēja: "Arī cilvēkiem ir tikai daļējs priekšstats par debesīm, jo astronauti zina, ka tās ir nevis zilas, bet gan bezgalīgi dziļas un tumšas." Tovakar draugi devās gulēt vēlu un pamatīgi noguruši; viņi gulēja līdzās, nepieskaroties viens otram, jo apkārt valdīja liels karstums, tomēr abi redzēja vienu un to pašu sapni, kā bija iemācījušies, ēdot Valimai burvju augļus.

Nākamās dienas rītausmā vecais šamanis iedeva Alek­sandram Koldam vienu tukšu ķirbi un Nadjai Santosai vienu ar ūdeni piepildītu ķirbi un groziņu, kuru viņa uzsēja uz muguras. Valimai brīdināja jauniešus, ka, reiz uzsākot ceļojumu tiklab uz virsotnēm, kā uz zemes dzīlēm, atpakaļceļa vairs nav. Viņiem bija jāpārvar visi šķēršļi vai arī jāmirst, jo nebija iespējams atgriezties ar tukšām rokām.

-    Vai jūs esat pārliecināti, ka tiešām vēlaties to da­rīt? šamanis jautāja.

-    Es esmu, Nadja apliecināja.

Viņai nebija ne jausmas, ko iesākt ar kristāla olām, nedz arī kāpēc vajadzētu doties tās meklēt, tomēr mei­tene nešaubījās par savu vīziju. Olām bija jābūt ļoti vērtīgām, vai arī tām piemita maģiskas īpašības; to dēļ viņa bija gatava pārvarēt pat savas mūžīgās bailes no augstuma.

-    Es arī, Alekss pievienojās un nodomāja, ka viņš dotos līdz pašai ellei, ja vien varētu izglābt māti.

-    Varbūt jūs atgriezīsieties un varbūt arī ne, burvis atvadījās no draugiem, jo viņam robeža starp dzīvību un nāvi līdzinājās dūmu grīstītei, ko var izdzēst vieglākā vēja pūsma.

Nadja atbrīvojās no Borobas, kas bija pieķēries viņai pie jostas, un paskaidroja dzīvnieciņam, ka uz turieni, kurp dodas, nevar to ņemt līdzi. Pērtiķītis vaidot apķērās

Valimai ap kāju un draudot vicināja dūrīti, tomēr neuz­drošinājās saimnieci nepaklausīt. Abi draugi, diezgan nobijušies un aizkustināti, cieši apskāvās. Tad katrs no viņiem devās Valimai norādītajā virzienā.

Nadja Santosa devās uz augšu pa tām pašām klintīs iecirstajām kāpnēm, pa kurām viņa ar Alekšu un Valimai no labirinta bija kāpuši lejup uz tepui ieleju. Kāpiens augšup līdz balkonam nebija grūts, lai arī pakāpieni bija stāvi, šauri, nelīdzeni, nodiluši un trūka margu. Cīnoties ar reiboni, meitene pameta ātru skatienu lejup un ierau­dzīja fantastisko, vieglā miglā tīto zili zaļo ieleju, kuras centrā slējās krāšņā zelta pilsēta. Tad meitene paskatī­jās uz augšu un viņas skatiens pazuda mākoņos. Tepui krāteris šķita šaurāks nekā ieleja. Kā gan bija iespējams uzkāpt pa tik stāvu nogāzi? Tur jau vajadzēja vaboles kājas. Cik augsts patiesībā ir tepui, ja to sedz mākoņi? Kur atrodas ligzda? Tagad viņai nevajadzētu domāt par problēmām, bet gan par to risinājumu. Nadja citu pēc cita pārvarēs visus šķēršļus, tiklīdz tie radīsies. Ja viņa varēja uzrāpties pa ūdenskrituma klinti, tad uzrāpsies arī pa šo, meitene nodomāja, kaut arī tagad viņa vairs negāja sasaistē ar Jaguāru un bija gluži viena.