Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Pēdējais, kas atvēra acis, bija profesors Leblāns, kuru notikušais bija tiktāl traumējis, ka viņš pat nevarēja pie­celties kājās. Keita Kolda domāja, ka tase kafijas un mal­ciņš šņabja visiem nāktu tikai par labu, bet šeit nebija pieejami nekādi pārtikas produkti. Briesmoņa smaka bija iesūkusies drēbēs, matos un ādā; viņiem nācās doties uz netālo upīti un ilgu laiku mērcēties ūdenī. Bez ieročiem un kapteiņa pieci zaldāti jutās kā pazuduši, tādēļ bez ieru­nām paklausīja Sesaram Santosam, kad viņš pārņēma vadību. Timotijs Brūss bija ļoti neapmierināts, ka, bū­dams tik tuvu briesmonim, viņš tomēr to nav nofotogra­fējis. Fotogrāfs vēlējās atgriezties apmetnē un sameklēt savas kameras, bet neviens nezināja, uz kuru pusi būtu jādodas, un nebija gatavs iet līdzi. Flegmātiskais anglis, kas Keitu Koldu bija pavadījis daudzās karadarbības un kataklizmu vietās un citos piedzīvojumos un tikai retu reizi zaudējis savu angļu mieru, pēc nesenajiem notikumiem bija kļuvis īgns. Keita Kolda un Sesars Santoss domāja tikai par bērniem: viena par mazdēlu un otrs par meitu. Kur gan jaunieši bija palikuši?

Gids ļoti uzmanīgi apskatīja apkārtni un atrada no­lauztus zarus, spalvas, sēklas un citas miglāja ļaužu zīmes. Santoss nosprieda, ka uz šejieni viņus bija atve­duši indiāņi un tādējādi izglābuši visiem dzīvību, jo ci­tādi viņi būtu miruši no briesmīgās smakas vai briesmo­ņa nagiem. Ja viss tiešām bija noticis tā, nebija skaidrs, kāpēc indiāņi nebija izmantojuši gadījumu, lai viņus nogalinātu un atriebtu savu kritušo ciltsbrāļu nāvi. Ja vien profesors Leblāns būtu spējīgs domāt, viņam nāktos vēlreiz pārskatīt savu teoriju par indiāņu cilšu zvērīgumu, tomēr nabaga antropologs sakņupis vaidēja, gandrīz vai beigts no nelabuma un galvassāpēm.

Visi bija pārliecināti, ka miglāja ļaudis atgriezīsies, un tieši tā arī notika; drīz vien biežņas priekšā parādījās visa cilts. Pateicoties neticamai spējai pārvietoties bez trokšņa un pāris sekunžu laikā materializēties, indiāņi jau atradās visapkārt ienācējiem, pirms tie sāka ap­tvert notiekošo. Kritušo indiāņu nāvē vainīgie zaldāti sāka trīcēt kā mazi bērni. Tahama piegāja viņiem klāt un cieši ielūkojās acīs, tomēr neaiztika; viņš droši vien nosprieda, ka šie zemiskie ļaudis nebija pelnījuši nūjas sitienus no tik dižciltīga cīnītāja kā viņš.

Ijomi paspēra soli uz priekšu un teica garu runu savā valodā, kuru neviens nesaprata, bet pēc tam saņēma Keitu Koldu aiz krekla un sāka kliegt uz viņu. Vienīgais, kas rakstniecei ienāca prātā, bija saņemt veco sievieti aiz pleciem un kliegt uz viņu angliski. Tā abas vecmāmu­ļas labu brīdi viena otrai izkliedza abām nesaprotamus apvainojumus, līdz Ijomi nogura, pagriezās un aizgāja apsēsties zem koka. Arī pārējie indiāņi apsēdās, sāka sarunāties, ēda augļus, riekstus un starp koku saknēm atrastas sēnes, ko padeva no rokas rokā, kamēr Tahama un pāris vīru novēroja ienācējus, tomēr nevienam neuz­bruka. Keita Kolda ar skatienu uzmeklēja zīdaini, kurš tagad atradās kādas jaunas sievietes rokās, un noprie­cājās, ka mazulis ir pārdzīvojis šausmīgo briesmoņa smirdoņu un atkal atgriezies pie savējiem.

Vēlā pēcpusdienā parādījās Valimai un abi jaunieši. Keita Kolda un Sesars Santoss metās bērniem pretim un atviegloti tos apskāva, jo bija baidījušies, ka nekad vairs viņus neredzēs. Līdz ar Nadjas ierašanos sapras­ties kļuva daudz vieglāk; meitene tulkoja, un kļuva iespējams noskaidrot daudzas lietas. Ienācēji aptvēra, ka indiāņi savu biedru nāvi nesaista ar kareivju šaujam­ieročiem, jo nekad vēl tādus nebija redzējuši. Vienīgais, ko cilts vēlējās, bija atjaunot ciematu, apēst mirušo pel­nus un atgūt mieru, ko tie vienmēr bija baudījuši. Viņi gribēja aizsūtīt Rahakanarivu atpakaļ pie dēmoniem un izdzīt nahab no Pasaules Acs.

Nedaudz atguvies, tomēr joprojām nelabuma apstul­binātais profesors Leblāns teica runu. Viņš bija pazau­dējis austrāliešu cepuri ar spalvām, netīrs un smirdīgs kā visi, ar briesmoņa smaku piesūkušās drēbēs. Tulkojot Nadja vienkāršoja teikumus, lai indiāņi nedomātu, ka visi nahab ir tik iedomīgi kā šis vīrelis.

-    Jūs varat būt mierīgi. Apsolu personiski parūpēties par miglāja ļaudīm. Pasaule klausās, kad runā Ludoviks Leblāns, profesors apliecināja.

Viņš piebilda, ka publicēs savus iespaidus par redzēto, turklāt ne tikai International Geographic, bet arī uz­rakstīs vēl vienu grāmatu. Pateicoties viņam, profesors apgalvoja, Pasaules Aci pasludinās par indiāņu rezer­vātu un aizliegs šeit jebkāda veida saimniecisko darbību. Viņi vēl redzēs, kas par vīru ir Ludoviks Leblāns!

Miglāja ļaudis nesaprata ne vārda no šīs apnicīgās runas, un Nadja aprobežojās, sakot, ka šis nahab ir draugs. Keita Kolda piebilda, ka viņa un Timotijs Brūss palīdzēs Leblānam sasniegt šos cēlos mērķus, un tāpēc arī ierindojās nahab draugu sarakstā. Beidzot pēc garām pārrunām, lai noskaidrotu, kuri ir draugi un kuri ienaidnieki, indiāņi piekrita nākamajā dienā aizvest visus atpakaļ līdz helikopteram. Ap to laiku briesmoņu smakai jau vajadzēja būt izgaisušai.