Dobā zeme

"To sauc trompe-Voeil," Ema paskaidroja. "Man šķiet, ka tulkojumā no franču valodas tas nozīmē "acu apmāns". Mamma ir atiimare, tāpēc viņas gleznas un sienu gleznojumi ir vēl pārsteidzošāki… un gandrīz dzīvi."

Metam gribējās aplaudēt. Acu māņi cits pēc cita tāda bija visa studija. Uz sienām un griestiem bija tik daudz zīmē­jumu, ka īstos priekšmetus bija grūti atšķirt no Sendijas iztēles augļiem.

"Mēs nepaspēsim visu pārmeklēt, pirms Saimons un Mara atgriežas no Lārgsas," viņš beidzot sacīja. "Viņi nedrīkst uzzināt, ka mēs paši cenšamies atklāt, kas noticis ar mammu."

"Sadalīsim istabu sektoros," Ema ierosināja. "Katrs rūpīgi pārmeklēs mazāku platību, un telpa mūs tik ļoti nenomāks."

Zaks sāka apstaigāt sava sektora perimetru. Nedomādams viņš bāza roku stikla traukā pēc konfektes, bet pirksti ietriecās sienā, trauks bija tikai optiska ilūzija.

Emas skatienu piesaistīja viens studijas kakts, no kura laukā spraucās eksotiskas puķes, tik leknas un skaistas, ka viņa gandrīz saoda jasmīnus, ceriņus un vieglo mātes aromātu. Rīdama asaras, viņa pievērsa uzmanību garam galdam uz steķiem, uz kura bija krāsu bundžas un otas burkās. Viņa pārlaida pirkstus gleznotiem misiņa āķiem pie sienas virs galda, uz tiem karājās senas atslēgas. Turpat bija mazs piramīdā izveidots dokumentu nodalījums ar lentītēm pārsietiem tīstokļiem un plakātu futrāļiem un glezna, kas izskatījās pēc ierāmētas fotogrāfijas, kurā redzama Viktorijas laika sieviete samta cepurē. Emai cepure izskatījās pēc spalvaina melna zirnekļa, kas uztupies sievietei uz galvas. Bet Emas mīļākais darbs bija acu augstumā virs mammas darbgalda uzgleznoti lodziņi. Pa tiem bija redzamas vietas, ko Ema atcerējās no bērnības Londonā: Nacionālās galerijas kāpnes, Henrija Mūra skulptūra Vestminsterā, Koventgārdenas bruģētais laukums, dīķis Kensingtonas parkā.

"Paskatieties. Kaut kas apbrīnojams!" Mets sauca no sava telpas kakta.

Ema iebukņīja Zaku. Abi paskatījās. Vesels bagāžas tornis: senlaicīga lāde, kantains melns čemodāns, uztūkuši sarkana audekla soma un ārsta sakvojāžs no brūnas ādas, kas Emai šķita pazīstams, bīstami balansēja uz bagāžas ratiņiem, kas teju vai lūza no milzīgā svara. Gleznojums bija studijas durvju augstumā.

Nākamās desmit minūtes viņi pētīja citus attēlus. Metu un Emu arvien vairāk satrieca mammas mākslas darbu vēriens un zaudējuma skumjas.

Man viņas trūkst.

Man arī.

Kā tu domā, vai viņa ir sveika un vesela, Ema? Vai tu nejūtif

Nē. Es tiešām neko nejūtu.

Lai cik ļoti negribētos to atzīt, Ema nejuta mammu, un šis fakts uztrauca viņu visvairāk.

Pavadījusi Sendijas studijā divdesmit minūtes, Ema zaudēja cerības. It kā pāri viņas prātam klātos tumša ēna. Tikpat skaidri viņa juta Meta domas, kas arī griezās izmisuma atvarā. Tā viņi mammu nemūžam neatradīs. Viņa bija prom, iespējams, uz visiem laikiem.

Pēkšņi no zīmējuma ar sievieti dīvainajā cepurē izsprāga zirneklis kaķa lielumā. Pārlēcis pāri divām krāsas bundžām un norāpies lejā pa galda kāju, spalvainais melnais zirneklis tuvojās dvīņiem.

Ema iebrēcās.

Izrāvis no pagaldes ķebli. Mets apgrieza to augšpēdus un uzmeta radījumam virsū. Zirneklis uzsprāga melnu ogles putekļu mutulī. Ema atkal iebrēcās, jo sievietes cepure izspļāva veselu spietu zirnekļu. Kukaiņi sīpolveida ķermeņiem un izvalbītām acīm plūda pa galdu un biezos viļņos notecēja uz grīdas.

Uzreiz pēc tam resna, tauvai līdzīga stīga atdalījās no eksotisko augu saknēm, aizslīdēja pa grīdu un aptinās Emai ap potīti. Tā savilkās, un Ema nokrita uz ceļiem.

No galda malas nolēca trīs milzīgi zirnekļi. Tie piezemējās uz Meta pleca un ar kājām ieķērās viņam kaklā, spalvas skrāpēja ādu kā stiepļu birstes. Mets tos notrausa nost, un telpu atkal piepildīja ogles putekļu mākoņi.

Zaks pieskrēja palīgā Emai, jo no gleznas laukā gāzās arvien jauni zirnekļi. Nu jau Ema bija saritinājusies kamoliņā, aizsegusi galvu ar rokām un gaudoja, cits pēc cita viņai rāpās virsū zirnekļi, to kājas pinās meitenes biezajos matos un skrāpēja ādu.

"Jums abiem riebjas zirnekļi," Zaks ātri rādīja. "To darāt jūs! Jūs bēdājaties par mammu… šie zīmējumi… jūs zaudējat savaldīšanos!"

Nikni zirnekļi klāja Emu kā sega, bet tiem neredzēja galu.

Es nevaru tos apturēt!

"Palīdzi man izvest viņu laukā," Mets izdvesa Zakam.

Nelikdamies zinis par zirnekļiem, kas rāpās augšup pa viņu rokām, zēni mēģināja vilkt Emu uz durvīm. Tālu viņi netika. Stīga joprojām cieši turēja meiteni, gandrīz apstādinājusi asinsriti viņas kājā.

Zaks pieklupa pie slapjajiem lietusmēteļiem un rakņājās pa Meta kabatām, līdz atrada zīmēšanas bloknotu un zīmuli. Arī Metu tagad klāja zirnekļi, bet viņš drosmīgi atgaiņāja tos no māsas, izsvaidīdams pa visu telpu, tiklīdz kāds uzklupa Emai. Gaiss bija biezs no ogles putekļiem.

Es nevaru… paelpot…

"Uzzīmē kaut ko!" Zaks iegrūda Metam rokā bloknotu. "Citādi viņa nosmaks!"

Nelikdamies zinis par zirnekļu bariem, kas drūzmējās uz pleciem, Mets zīmēja, cik ātri spēja. Viņam jāglābj māsa.

TRĪSDESMIT astota