Dobā zeme

Mets zīmēja pirmo, kas ienāca prātā. Koka cirvis ar koši sarkanu asmeni būkšķēdams nokrita uz grīdas blakus Emai. Vienā vēzienā Mets to pacēla un pārcirta stīgu. Pēkšņi atbrīvojusies, Ema pati varēja izrāpot laukā, viņai sekoja Mets un Zaks. Tiklīdz Mets bija aizcirtis studijas durvis, zirnekļi paukšķēdami pārsprāga kā krītainas petardes.

"Iedomājies par Džeku un viņa brīnumpupu?" Ema pēc brīža jautāja, slaucīdama piedurknē netīro seju.

"Ja es būtu uzzīmējis motorzāģi, diez vai tas bez elektrības darbotos," Mets atbildēja.

Ema nedroši iesmējās. "Tava iztēle noteikti spētu saražot elektrību."

"Met!" Zaks pēkšņi izskatījās tā, it kā viņu būtu ķērusi strāva. "Vai tu saproti, ko nupat izdarīji?"

"Izcirtu baigo caurumu mammas grīdā?"

Ema iepleta acis. "Tu uzzīmēji cirvi bez manis! Es tev nepalīdzēju. Es vispār neiztēlojos cirvi. Es domāju, cik ļoti man trūkst mammas un kā lai dabū laukā no matiem pretīgos zirnekļus."

Mets paraustīja plecus, it kā tas nebūtu nekāds sevišķais jaunums. Bet iekšēji viņš sajūsmā šāva gaisā dūri. "Es laikam tiešām iedzīvināju cirvi viens, bet vectēvs teica, ka agri vai vēlu tā notiks… ar mums abiem."

"Jā, agri vai vēlu," Zaks rādīja, pamezdams abiem lietusmēteļus, "bet vairums animare sasniedz spēju pilnbriedu tikai pieauguši. Jums vēl nav pat trīspadsmit gadu. Padomājiet, ko spēsiet, kad būsiet vecāki!"

Trijotne gāja pāri zālienam uz molu, aiz viņiem kā izplūdes gāzu vērpetes vijās sodrēju mākoņi. Lietus bija mitējies, un vētra aizgājusi tālāk. Zaks un Ema apsēdās uz sola mola galā, bet Mets mētāja jūrā akmentiņus, pūlēdamies noslēpt sajūsmu un satraukumu par to, cik pārsteidzoši bija attīstījušās viņa spējas.

"Lai ko mēs būtu atklājuši par manām spējām," Mets teica starp metieniem, "šo stundu esam pavadījuši diezgan bezjēdzīgi. Mēs neatradām neko, kas palīdzētu sameklēt mammu."

"Varbūt ne," Ema sacīja, "bet mēs uzzinājām, ka mamma ir brīnišķīga māksliniece… un… un…" Pēkšņi viņas prātā atausa kāda doma. "Brūnais sakvojāžs!" viņa noelsās. "Kāpēc es to pirmīt neiedomājos?"

Viņa pielēca kājās un metās uz Sendijas studiju.

"Pagaidi!" Mets sauca, skriedams viņai pakaļ gar krastu. Zaks sekoja. "Tu nedrīksti tur atgriezties. Šoreiz var uzbrukt kas briesmīgāks par zirnekļiem!"

"Kāds sakvojāžs, Ema?" Zaks rādīja, panācis viņus.

"Brūnais sakvojāžs jocīgajā sienas gleznojumā ar čemodā­niem galā. Tādi parasti ir dakteriem vecās filmās. Un tieši tāds mammai bija līdzi, kad mēs ar Metu no Londonas ieradāmies salā!"

"Ā, jā… es atceros!" Mets satraukts iesaucās. "Man jāiet iekšā un tas jāapskata tuvāk," Erna sacīja. "Labi, uzzīmējiet vēlreiz slēdzeni un atslēgu," Zaks mudināja. "Bet mēs nevaram riskēt, ka sienas atkal atdzīvojas, tāpēc šoreiz es iešu iekšā viens."

TRĪSDESMIT DEVITA

Zaks atstāja dvīņus pie aizvērtām studijas durvīm. Viņiem bija jāuzmana, vai neatgriežas Saimons ar Maru, taču abi vairāk lūrēja caur tonēto stiklu, mēģinādami saskatīt, kas notiek iekšā.

Vētra bija rimusies, un studijā ielija saules gaisma, tāpēc visi zīmējumi izskatījās vēl dzīvāki. Izgaiņādams studijā joprojām valdošo ogles putekļu dūmaku, Zaks gāja taisnā ceļā pie bagāžas gleznojuma.

Atradi?

Tu to uzzināsi pirmā, Erna. Tagad klusē. Uzmaniet, vai nebrauc tētis ar Maru. Negribu zaudēt pieeju datoram vēl ilgāku laiku.

Zaks bija pārāk mazs, lai aizsniegtu bagāžas kaudzes virsotni, kur stāvēja sakvojāžs. Viņš paņēma ķebli, ar kuru Mets bija sitis zirnekļus, uzrāpās uz tā un izstiepa rokas līdz gleznojuma augšai, pūlēdamies aizsniegt sakvojāžu.

Garāžā iebrauc tavs tētis ar Maru. Tavā rīcībā ir minūtes divas, pirms viņi mūs ieraudzīs. Pasteidzies!

Zaks juta pirkstu galos kņudoņu, kad viņš pieskārās sienas gleznojumam. Gandrīz kā… elektrība.

Trīsdesmit sekundes.

Viņš nepaspēja aptvert Ernas brīdinājumu, kad pirksti pieskārās kaut kam cietam tieši zem sakvojāža attēla. Tas bija gleznojumā nomaskēts caurspīdīgs akrila stikla plaukts, uz kura stāvēja īsts sakvojāžs, nevis zīmēts.

Dabūju, Ema! Tas ir īsts. Bet aiz gleznojuma jūtama kaut kāda dīvaina strāvas plūsma.

Mets saka pagaidām atstāj sakvojāžu vietā, citādi mūs ar to pieķers. Tur tas būs drošībā. Tavs tētis un Mara nedrīkst par to uzzināt, kamēr neesam noskaidrojuši, kas tur iekšā.

Aizslēdzis durvis, Zaks izskrēja pagalmā pie dvīņiem. Viņu rīcībā bija dažas sekundes, lai satuptu uz mola, pirms no garāžas iznāca Mara un Saimons. Mets aši saplēsa slēdzenes un atslēgas zīmējumu.

Mara iegāja iekšā, bet Saimons pievienojās bērniem.

"Un ko jūs visi trīs šorīt darījāt?" Viņš cieši nopētīja trijotni. "Izskatās, ka esat tīrījuši skursteņus. Kāpēc esat nosmērējušies ar sodrējiem?"

"Ernas guļamistabā bija aizsērējis dūmvads," Mets atbildēja. Viņš savāca akmentiņus, lai būtu ko mētāt ūdenī. "Mēs palīdzējām sakopt."

"Mēs tagad gribētu gar jūras malu aiziet līdz Sīportai," Ema teica, nopurinādama no džinsiem ogles putekļus. "Varbūt jūra izskalojusi ko interesantu."

"Laba doma."

"Vai šovakar drīkstēsim apciemot vectēvu?" Ema jautāja.