Dobā zeme

"Domāju gan," Saimons atbildēja. "Varam braukt pēc vakariņām, ja gribat. Šorīt zvanīja policijas priekšniece," viņš turpināja. "Viņi atraduši visus, kas vakar atbrauca un aizbrauca ar prāmi, izņemot vienu pāri, kas bija ieradies jau pēcpusdienā. Dīvaini, ka nav ziņu, ka pāris būtu atgriezies I.ārgsā ar kādu vēlāku prāmi."

"Tātad viņi joprojām varētu būt salā?" Mets satraukts vai­cāja. "Un mamma varētu būt pie viņiem?"

"Policija pārmeklējusi visus viesu namus. Nav ziņu, ka viņi kaut kur būtu apmetušies pa nakti," Saimons stāstīja. "Protams, viņi varēja atrast citu veidu, kā tikt līdz cietzemei, lai novērošanas kameras viņus nepamanītu, bet es šaubos, sevišķi ņemot vērā šārlta vētru. Es domāju, ka viņi joprojām ir te." Viņš piecēlās. "Policija novēro visas piestātnes un laivu nomas, un šorīt jūsu mamma oficiāli izsludināta kā pazudusi. Par to informēs visas valsts policijas nodaļas."

"Tā laikam ir laba vēsts," Mets neizlēmīgi novilka.

"Tā ir." Izskatījās, ka Saimons grasās teikt vēl ko, bet iezvanījās viņa mobilais telefons. Viņš pagāja mazliet nostāk, lai atbildētu.

Ema iedunkāja Zaku. Zaks centās nolasīt vārdus no tēva lūpām un sūtīja domas Emai, lai Saimons viņus neatklātu.

Viņš runā ar slimnīcu.

Saimons aizvēra telefonu un devās pāri zālienam uz virtuvi. Zaka prāts satumsa, jo viņš izslēdza Emu no savām domām un centās apstrādāt, viņaprāt, dzirdēto informāciju. Viņš ar tēvu bija trenējis šīs spējas, jo tētis bija teicis, ka var gadīties brīži, kad no Emas vajadzēs kaut ko slēpt. Zaks bija iebildis, ka nespēj iedomāties tādus brīžus, bet tētim izrādījās taisnība.

"Kas noticis, Zak?" Ema nepacietīgi jautāja. "Kas zvanīja?"

Zaks rūpīgi apsvēra atbildi. "Man šķiet, ka tā bija policijas priekšniece. Viņa stāstīja tētim par brūcēm, kuras atraduši uz vectēva kājām un potītēm." Viņš apklusa.

"Stāsti!" Mets nikni prasīja.

"Atcerieties, ka es nolasīju tikai daļu tēta sarunas," Zaks beidzot teica. "Varbūt es viņu pārpratu. Bet man šķiet, ka viņš sacīja: "Žēlīgais dievs, kodienu pēdas, jūs zināt, ko tas nozīmē."

Tad viņš beidza sarunu."

"Un ko tas nozīmē?" Erna jautāja.

"Es domāju, tas nozīmē, ka punduris, kuru tu redzēji bibliotēkā, uzbrucis vectēvam," Mets minēja. "Skrāpējumi bibliotēkas durvis bija līdzīgi kodienu pēdām."

Emai kļuva slikti. "Zināt?" viņa teica. "Ja tas radījums nodarījis pāri vectēvam… salā ir animare, kurš tam liek ne tikai rēgoties manos sapņos vai ielīst bibliotēkā."

ČETRDESMITĀ

Sapratuši, ka pie sakvojāža varēs tikt tikai vēlāk, un nezinā­dami, ko secināt no jauniegūtās informācijas, Mets, Erna un Zaks nolēma izmantot bēgumu un kaut reizi darīt to, ko bija teikuši Saimonam.

Kad viņi izgāja cietajās liedaga smiltīs, vējš joprojām bija stiprs un jūra nemierīga. No mākoņiem bija izlīdusi saule, bet jutoņa drīzāk bija kā trauksmainā rudens dienā, nevis liegā vasaras pēcpusdienā. Smagi soļodami pa liedagu biedriskā klusumā, bērni reizēm pacēla kādu spīdīgu priekšmetu, ja nu tas būtu kas vērtīgs. Ja izrādījās, ka ne, viņi atstāja to uz akmeņiem, lai atpakaļceļā paņemtu un izmestu atkritumos.

"Ja salā būtu nezināms animare," Ema prātoja, kamēr viņi gāja atpakaļ uz molu pusdienās, "vai vectēvs to nesajustu? Tas radījums rēgojās manā istabā vairākas dienas pirms uzbrukuma."

"Es arī tā domāju," Mets piekrita.

Zaks iebikstīja Emai un norādīja uz vieglu laiviņu, kas šķēla viļņus. "Kas tas ir?"

Stāvs, kas darbināja piekarināmo dzinēju, bija tinies tumšā lietusmētelī ar kapuci. Seja nebija redzama.

"Droši vien brauc no Sīportas publiskās piestātnes," Ema teica. "Bet kurp viņš tā steidzas?"

"Zvejot pie Era Minas?" Mets minēja. "Vectēvs vienmēr saka -

dažas stundas pirms un pēc vētras ķeras vislabāk."

"Viņš brauc pārāk ātri, lai būtu zvejnieks," Zaks rādija, aizskriedams viņiem pa priekšu uz laivu šķūni. Nāc, Erna.

Erna steidzās pie Zaka.

"Pagaidiet!" Mets šāvās abiem pakaļ.

Laivu šķūni Zaks paķēra binokli no āķa pie durvīm. Vīrie­tis zvejas laivā bija palēninājis gaitu un acīmredzami izlūkoja salu. Zaks iedeva binokli Emai.

"Vai tu viņu pazini?" Erna jautāja.

"Tik tikko var atšķirt, vai tas ir viņš vai viņa, kur nu vēl pazīt."

"Noteikti "viņš"," Ema pēc brīža secināja, atdodama binokli Zakam. "Man šķiet, ka viņš grasās apturēt laivu." ,

Laivu šķūņa aizsegā bērni vēroja, kā vīrietis iestūrē laivu seklajā ūdenī Era Minas dienvidu galā, izkāpj no tās un izvelk laiviņu liedagā. Pēc tam viņš devās apkārt Era Minas zemesragam un pazuda bērnu skatienam.

"Viņš iet uz alām," Mets teica. "Ja nu viņš atradīs mūsu mantas?"

Ema atcerējās visu, ar ko viņa, Zaks un Mets bija radījuši savas ilūzijas tūristiem uzlabotos datorus, zīmēšanas piedeļ rumus un skaņu aparatūru viss bija paslēpts Era Minas alās. I "Neesi muļķis," viņa atbildēja pārliecinošāk, nekā patiesībā ļ jutās. "Tad viņam būtu jāatrod īstā ala, jāielien iekšā un jāzina, pa kuru sienu rāpties, lai vispār atrastu nākamo alu līmeni. Jā, | tad viņš noteikti atrastu mūsu mantas. Taču tuvojas paisums. Diez vai viņš riskēs tur iestrēgt un noslīkt."