Dobā zeme

"Droši vien tev taisnība," Mets piekrita un nomierinājās. ' "Bet kas viņš ir? Izskatās, ka viņš pazīst salu."

Pārmaiņus pieplakdami binoklim, viņi vēroja Era Minu, līdz svešinieks atkal parādījās viņu redzeslokā, nu viņš soļoja gar 1

ūdens malu uz ķeltu torni. Vīrietis gāja tam apkārt, bet tad pēkšņi apstājās un notupās.

"Izskatās, ka viņš pēta smiltis," Mets teica, piespiedis acis binoklim. "Viņu pārāk ieinteresējis tornis. Vajadzētu sekot. Jānoskaidro, kas viņam padomā."

"Vispirms jāpaņem no mammas studijas sakvojāžs," Ema atgādināja.

"Nav laika," Mets steidzināja, ieskatījies pulkstenī. "Diez vai viņš tajā mazajā laivelē šķērsojis līci. Ja atbraucis no cietze­mes, droši vien atdos laivu īres firmā un ar nākamo prāmi dosies atpakaļ. Ja laidīsim pa meža taku, paspēsim. Redzēsim, kurp viņš dosies tālāk."

"Turklāt," Zaks rādīja, "sakvojāža saturs jūsu mammas studijā ir lielākā drošībā nekā mūsu rokās, vismaz turpmākās pāris stundas."

Taisnība, ka drošāk bija atstāt sakvojāžu tur, kur viņi to bija atraduši, tomēr Emai šķita, ka viņai ar Metu tas jāredz pēc iespējas drīzāk. Bet zēni jau bija paņēmuši no staļļa velosipēdus un metās iekšā mežā. Nekas cits neatlika. Viņai vajadzēja sekot un atstāt sakvojāža atvēršanu uz vēlāku laiku.

TREŠĀ DAĻA

.

ČETRDESMIT PIRMĀ

Era Minas klosteris Viduslaiki

Trauksmes zvans klostera vārtu tornī bija apklusis, bet pagalmā izvirda pavēļu kakofonija. Nolicis vecā mūka manuskriptus uz grīdas, Solons pierāpoja pie šaurā lodziņa skriptorija sienā. Palūrējis pa spraugu, viņš apraudājās.

Tumsas aizsegā ciemam bija uzbrukuši skandināvi, viņi bija ielavījušies ziemeļu līcī. Gadsimtu gaitā uzbrukumi notika regulāri, bet pēdējos gados to skaits bija samazinājies, sevišķi reti bija uzbrukumi Ohinmērnai. Viņš šausmās skatījās, kā dzīvi palikušie ciema ļaudis skrēja cauri mežam un izmisumā meklēja patvērumu aiz klostera mūriem. Mūki, kuru vidū visi bija veikli strēlnieki, stāvēja ierindā uz aizsargmūra un ar precīziem šāvieniem centās atvairīt vikingus. Taču mūki bija mazākumā. Viņi kaujā zaudēja. Solons redzēja, ka tiem, kas stāvēja pie nolaižamo vārtu resnajām virvēm, drīz būs jāpamet savas pozīcijas, atstājot aizkavējušos bēgļus likteņa varā.

Viņš vēroja mūkus, kas drosmīgi turēja vārtus. Viņš pazina savus draugus un skolotājus. Pāris bija animare, bet neviens neizmantoja savu iztēli pret iebrucējiem. Era Minas klosteris bija vienīgā vieta visā karaļvalstī, kur animare dzīvoja aizsargāti, kur

no tiem riebumā nenovērsās un nevajāja kā briesmoņus, ja vien viņi izmantoja savu iztēli vienīgi apgaismības un patiesības vārdā.

Solons zināja, ka tas ir pirmais likums. Sods par pirmā likuma pārkāpšanu bija smags ieslodzījums vai nāve. Agrāk bija citādi, taču pasaule vairs nebija tik atvērta un burvības caurstrāvota kā vecā muka bērnībā. Tagad maģija un brīnumi koncentrējās ietekmīgu cilvēku rokās un neiegrožotu iztēli uzskatīja par zaimošanu.

Solons redzēja, ka pa vārtiem ieskrien viņa māte, un smagi noelsās. Dažus soļus nopakaļ klunkurēja vecākā māsa Mārgareta ar meitiņu Mēriju uz rokām. Mārgareta pūlējās tikt līdz klostera vārtiem, pirms mūki nolaidīs vārtus.

Saņemies, Mārgaret! Tu vari. Skrien!

Solons zināja, ka viņa domas dzird tikai vecais mūks, tomēr vienalga mudināja viņas, aizturējis elpu, līdz redzēja, ka Mārgareta un Mērija nokļuvušas drošībā.

Mūki uz mūriem lēja spaiņos karstu darvu, gatavodamies pēc abata pavēles mest tos lejā.

Bet kur bija abats? Kur bija vecais mūks?

Solons pārlaida skatienu haosam apakšā. Kļuva arvien grūtāk saskatīt konkrētus cilvēkus panikas izķēmoto seju jūrā, kas piepildīja pagalmu. Mūki nolaida vārtus un noslēdza tos, cik ātri vien spēja. Bariņš ciema ļaužu ar kapļiem un dakšām uzbruka vikingiem, kas bija ielauzušies pagalmā.

Solons veikli salasīja no grīdas "Nezvēru grāmatas" lappuses, apņēmies noglabāt tās plauktā, pirms pamet drošo patvērumu tornī. Viņš gribēja atrast veco mūku, lai palīdzētu sagatavot klosteri. Viņiem vajadzēs savākt pārtiku un ūdeni un atrast aiz mūriem drošu vietu sievietēm un bērniem.

Taču kaut kas ieurbās viņam deniņos, un viss satumsa.

Dažus mirkļus pēc tam, kad Solons bija sabrucis, otrais vikingu vilnis, kas bija iebrucis klosteri no aizmugures, pārrāpjoties pāri mūrim juras pusē un izvairoties no ciema ļaudīm, izdzina pagalmā veco mūku un abatu. Strēlnieku uzmanība bija pievērsta vārtiem rūpēs par ciema ļaužu drošību, tāpēc šī aizsardzības līnija bija palikusi bez ievērības un iebrucēji nekavēti izbrāzās cauri Abatijai un ceļā atrada abus ķīlniekus.

Viņu parādīšanās satrieca ciema ļaudis.

Izveicīgs jauns karotājs izskrēja no ierindas un uzrāpās klostera mūra stūra tornītī. Izvilcis no kazādas maksts savu ziloņkaula tauri, viņš skandēja divus garus pūtienus, kas apklusināja pūli un apturēja cīņas.