Dobā zeme

Klajumiņā pagalma vidū iznāca virsaitis. Kājas un pēdas bija ievīstītas cūkādās, ķermeni sedza ziemeļbrieža āda un sudraba bruņu krekls, ķivere un deguna sargs sārtojās zeltā. Vecais mūks un abats bija sasieti, un viņiem bija aizsietas acis. Vikings nogrūda viņus zemē. Satvēris abām rokām zobenu, viņš to pacēla gaisā un ierunājās.

"F.s esmu Rudais Ruriks, Trakā Logmāra dēls, Niknā Ērika mazdēls. Nolieciet ieročus, citādi visi mirs!"

Abata seja zem acu apsēja bija kaļķakmens bālumā. Vecais mūks noelsās, ķermenis sasvērās uz sāniem. Brūce galvā, kur Ruriks bija iebelzis ar zobena spalu, joprojām asiņoja. Visi vīrieši, sievietes un bērni, kas turēja ieročus, ļāva tiem nokrist zemē. Strēlnieki nolika lokus un atkāpās no nolaižamajiem vārtiem, ielaižot pagalmā iebrucējus.

Soļoti! Soļoti! Vai tu mani dzirdi?

Vecais muks zināja, ka māceklis aizgājis uz skriptoriju ziemeļu torņa galā pēc dienas darbam vajadzīgajām lappusēm.

Vai tu mani dzirdi?

Vecais mūks un abats bija nospiesti uz ceļiem. Rurika vīri izvilktiem zobeniem sastājās plašā lokā apkārt pārbiedētajiem ciema ļaudīm. Četri vai pieci Rurika kaujinieki izgāja cauri pūlim, savāca bērnus un izvilka tos pagalma vidū. Ja māte vai tēvs iebilda, asmens vai ādas siksna mainīja viņu domas.

Skolotāj, es tevi dzirdu. Solona balss bija vārga un nedroša. Es tevi dzirdu.

Kad visi ciema bērni bija sapulcināti ceļos nospiestā abata un vecā mūka priekšā, Ruriks atkal iznāca aplī, viņa pērkondimdošā balss nosmacēja bērnu šņukstus un vecāku kliedzienus.

"Pirms simt gadiem mana dzimta valdīja šajās salās. Mūki mums atriebās, nozogot dārgu relikviju. Šodien es Odina vārdā esmu ieradies atgūt to, kas pieder man.

"Jūs man atdosiet to, ko es vēlos, citādi vietā ņemšu jūsu bērnus."

ČETRDESMIT OTRA

Ohinmernas sala Mūsdienas

Aizelsušies no mīšanās pilnā ātrumā cauri mežam līdz prāmim, Ema, Mets un Zaks ar galvas mājienu pasveici­nāja vīrieti, kurš piestātnē pārbaudīja viņu biļetes. Uz klāja viņi uzkāpa pēdējie.

"Paskatīšos, vai svešinieks nav uz kuģa," Mets teica, jau kāpdams uz augšējo klāju. "Jūs abi nenolaidiet acis no līča, ja nu viņš tomēr neiekāpa prāmī."

Pēc dažām minūtēm Mets atgriezās. "Ne vēsts. Ieskatījos pat tualetē."

Bērni stāvēja priekšgalā un, pārmaiņus skatoties binoklī, vēroja līci. Prāmis bija apmēram simt jardu no Lārgsas piestātnes, kad Emīlija pamanīja svešinieku, kurš savā laiviņā lēkāja pa viļņiem Ohinmērnas dienvidu galā.

"Kur viņš tik ilgi kavējās?" Mets vaicāja. "Pat Džīnija būtu ātrāk apbraukusi apkārt salai."

"Droši vien kaut kur apstājās," Ema sacīja. "Neizskatās, ka viņš dotos uz kādu laivu īres firmu Lārgsā, lai atdotu laivu. Kurp tad viņš brauc?"

Visi trīs pirmie nokāpa no prāmja, viņi skriešus stūma

velosipēdus pa trapu, cenzdamies nenotriekt no kājām nevienu tūristu. Mets apstājās pie mašīnu rindas, kas gaidīja uzbraukšanu uz prāmja atpakaļceļam, un paņēma no Zaka binokli. Tagad svešinieks brauca gar krastu dienvidu virzienā.

Viņi aši uzkāpa uz velosipēdiem un pa ļaužu pilno promenādi minās uz dienvidiem, cenzdamies neizlaist no acīm svešinieku.

Pēcpusdienas saulīte bija izvilinājusi visus atkal laukā. Droša braukšana pa promenādi kļuva arvien neiespējamāka.

"Mēs nedrīkstam viņu pazaudēt," Mets teica, vairāk uztraukdamies, ka varētu pazaudēt svešinieku nekā Emu vai Zaku. Viņš bija pievīlis mammu, jo nebija Abatijā, kad viņai to vajadzēja, šoreiz viņš mammu nepievils.

"Uzmanies!" Ema iekliedzās.

Mets bija izbraucis uz ielas, lai izvairītos no ģimenes uz promenādes, un nesās taisni pretī tūristu autobusam. Sagriezis riteni uz ietves pusi, viņš izmantoja inerci, lai pārlēktu pāri pakāpieniem un piezemētos smiltīs. Aiz muguras autobusa šoferis nikni taurēja.

"Velns parāvis, kur viņš mācījies braukt?" Mets dusmās kliedza, kad Ema un Zaks nolika savus velosipēdus smiltīs blakus viņējam.

"Nesaprotu, par ko tu dusmojies. Tu pats biji vainīgs," Ema viņu norāja. "Tu varēji iet bojā!"

Mets nikni blenza uz viņu. "Tu neesi mana mamma."

"Mēs viņu pazaudēsim," Zaks rādija, binoklī skatīdamies, kā svešinieks attālinās. Mets izmisumā iemeta velosipēdu smiltīs.

"Ļoti prātīgi!" Ema teica, pēdējā brīdī palēkdama sāņus.

Mets nervozi staigāja šurpu turpu. "Mums kaut kas jāuzzīmē."

"Pārāk daudz cilvēku," Zaks rādīja.

"Kaut kas tāds, kas ļautu mums redzēt, kurp viņš dodas, tieši viņam nesekojot," Mets murmināja, nelikdamies zinis par Zaka brīdinājumu. "Un kaut kas tāds, kas nepievērstu uzmanību mums."

"Tad reaktīvā mugursoma vai ātrlaiva nederēs," Zaks jokodams rādīja.

"Varbūt atstāsim velosipēdus un aizbrauksim ar taksi uz kādu klusāku vietu?" Erna ieteica. Zaks nebija paņēmis lidzi naudu. Metam kabatā bija piecītis, bet tas bija paredzēts kam citam, tāpēc viņš neko neteica. Pacēlis velosipēdu, viņš to pieslēdza pie tuvējās novietnes. Pēc tam viņš izvilka no mugursomas zīmēšanas bloknotu un trīs pagalam apgrauztus zīmuļus un, atspiedies pret pludmales mūrīti, sāka zīmēt.

Mammai vajadzīga mūsu palīdzība, Ema mēmi neatlaidās. Viņas sagūstītājs varbūt novēro arī mūs.

Man vienalga. Es to darīšu.