Dobā zeme

Zaks un Ema pieslēdza savus velosipēdus blakus Meta ritenim. Uzrāpies uz pludmales mūrīša, Zaks binoklī vēroja svešinieku, bet Ema sēdēja blakus brālim un bažījās, ka viņas palīdzība varētu būt vajadzīga postījumu novēršanai. Meta roka lidoja pār bloknotu. Pēc dažiem mirkļiem Ema saprata, ko viņš zīmē. Nebija svarīgi, vai viņš gribēja, lai viņa palīdz, vai viņam to vajadzēja; meitene prātā sāka sekot katrai brāļa kustībai. Ja ne citādi, tad, apvienojot spēkus, animācija kļūs vēl stiprāka.

Zaks nolēca no mūrīša un ļāva binoklim nokrist uz krūtīm. "Viņš ir prom. Es viņu vairs neredzu. Viņš nepiebrauca krasta pie memoriāla. Domāju, ka devies tālāk gar krastu," viņš ziņoja.

Zaks paskatījās pār Emas plecu uz Meta zīmējumu. Pamazām parādījās putns zivju ērgļa lielumā ar caururbjošām zilām acīm un apaļu, kaijai līdzīgu galvu.

"Kas tas ir?"

"Kaladrijs," Mets žestikulēja, "mītisks putns, kas redz nākotni. Renards par to stāstīja." Viņš ieēnoja putna spārnus.

"Tu domā, ka putns, kas redz nākotni, palīdzēs mums ieraudzīt, kurp devās vīrs laivā!" Ema iesaucās.

Mets plati pasmaidīja.

"Plātlzeris." Zaks nogrozīja galvu. "Nopietni, kā tu redzēsi, ko redz putns?"

Mets izdzēsa zīmējuma augšdaļu un pārzīmēja putna galvu. "Jūs abi labāk sagatavojieties. Nekad agrāk neesmu to darījis."

Sākumā Emai šķita, ka Meta zīmējums nav atdzīvojies, jo debesīs bija redzama vienīgi lidmašīna, kas tuvojās lidostai. Viņa jau grasījās tvert pēc zīmuļa, kad skaistākais putns, kādu viņa jebkad bija redzējusi, pēkšņi uzradās no zila gaisa, it kā debesis būtu priekškars, aiz kura tas slēpies. Spalvas izskatījās kā no plīša.

Viņa atzinīgi uzsmaidīja Metam. Brāļa acu zīlītes bija baisi iepletušās. Emas atzinība pārtapa panikā.

Daži tūristi, kas stāvēja saldējuma rindā, bija pamanījuši putnu, rādija uz to ar pirkstiem un blenza. Vecs anglis pielika virs acīm plaukstu, lai to labāk saskatītu. "Apžēliņ," viņš teica, "te pat kaijas ir lielākas."

Tagad Kaladrijs lidinājās tieši virs dvīņiem, un tā spārnu vēdas radīja tik spēcīgu vēju, ka Ema mazliet sazvārojās. Pirms kāds bija paspējis atrast kameru, Mets koncentrējās uz savu zīmējumu un sūtīja Kaladriju tālāk prom līcī. Tieši tad Ema saprata, kas noticis.

Zak, lūdzu, palīdzi.

Ema bija satvērusi Metu zem elkoņa un vadīja viņu. Paķēris zīmējumu, Zaks ieraudzīja, ka no Kaladrija galvas pretim veras Meta acis. Mets kopā ar putnu bija aizsūtījis debesīs savu redzi.

"Nesanāca gluži tā, kā biju domājis," Mets atzinās, ar Ernas palīdzību taustīdamies augšā pa pludmales pakāpieniem. "Bet būs jāiztiek."

"Un ja nu tas ir neatgriezeniski?" Ema bažīgi jautāja.

"Vajadzēja riskēt," Mets nopietni atbildēja. "Mammas dēļ."

ČETRDESMIT TREŠA

Saķērušies elkoņos, Zaks un Erna veda Metu pāri dzīvajai

Galvenajai ielai uz tuvējo autobusa pieturu. Erna priecājās, ka rinda nebija pārāk gara. Viņa nepavisam negribēja, lai kāds viņus pazītu un ziņotu par bērnu nerātnībām Džīnijai un Saimonam.

"Tiešām, Met, tev nekas nekaiš?" Viņi vēl nekad nebija ielikuši zīmējumā kaut ko no sevis. Ema neatcerējās, ka vectēvs būtu teicis, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams.

"Es jūtos mazliet dīvaini, bet sajūta nav slikta," Mets atbildēja. "Nudien."

"Nespēju noticēt, ka tu izdarīji ko tik muļķīgu!" Ema dusmīgi ieknieba brālim rokā.

"Au!"

Pajautā, kāda lidojumā ir sajūta.

"Zaks grib zināt, kāda lidojumā ir sajūta."

"Eieliska, bet arī savāda. Reizēm debesis ir lejā, bet jūra augšā, bet visdīvainākais, ka es redzu lejā mūs visus trīs ceļā uz autobusa pieturu." Mets apstājās, uz brīdi zaudējis līdzsvaru, viņš piespiedās Zakam. "Piedod. Kājas neklausa. Pakrūtē tāda sajūta, it kā es brauktu pa amerikāņu kalniņiem!"

Kaladrijs metās lejā no saviem augstumiem un uz mirkli pieskārās ar spārniem ūdenim, lai jau atkal šautos mākoņos.

"Nu gan man reibst galva," Mets sacīja.

"Klau," Erna teica, kad Mets ar visu svaru atspiedās pret viņu, "brīdini laikus, ja grasies vemt."

Mets izslējās un satvēra ciešāk Ernas un Zaka rokas. "Būs labi, taču mums vajadzētu tikt nākamajā autobusā. Nav svarīgi, kāds maršruts, lai tikai brauc uz dienvidiem. Kaladrijs redz, ka svešinieks jau ir ticis garām golfa laukumam."

"Varbūt labāk atradīsim soliņu un ļausim putnam sekot laivai?" Zaks ieteica.

"Mēs varam pazaudēt svešinieku, ja zīmējuma spēks pēkšņi nesniegtos tik tālu," Ema atbildēja, uzstutēdama Metu taisni, jo viņš atkal bija sasvēries uz priekšu un gandrīz nogāzās uz sejas.

"Man šķiet, ka Kaladrijs spēlējas ar manu prātu," Mets teica, mēlei pinoties. "Tas metas lejā un šaujas augšā."

"Putni tā lido," Ema sacīja, neizrādīdama ne mazāko līdzjūtību.

"Mums jātiek nākamajā autobusā."

Zaks apturēja Trūnas autobusu, Ema izķeksēja no kabatas savu biļeti un sameklēja Meta kabatās viņējo. Neveikli viņi uzstīvēja Metu augšā pa šaurajām autobusa kāpnītēm, nelikdamies zinis par šofera ciešo skatienu. Viņi iespiedās divvietīgā sēdvietā autobusa priekšpusē, paņēmuši Metu pa vidu.

Ema telepātiski sazinājās ar brāli. Kur ir svešinieks?

Viņš palēnina gaitu… Man šķiet, ka viņš dodas uz Zīmuli.