Dobā zeme

Obelisks, kas izskatījās pēc zīmuļa, bija uzcelts Lārgsas krastā, pieminot senu vikingu kauju.

Pēkšņi Mets iztrūcies atgāzās pret sola atzveltni. Sieviete, kas sēdēja aiz viņiem, ciešāk piespieda pie krūtīm iepirkumu maisu un pie sevis nopukojās.

Viņš pamanīja Kaladriju. Viņš skatās uz mani… uz to. Es ceļos augstāk.

Vai mēs viņu pazīstam? Zaks telepātiski jautāja Ernai.

"Met, vai tev ir kāda nojausma, kas viņš ir?"

"Viņš ir novilcis jaku ar kapuci. Pie obeliska noteikti jākāpj laukā. Viņš grasās tur piestāt krastā. Gandrīz varu saskatīt viņa seju… Pie jahtkluba neapstājas… Piestāj pie klintīm pirms torņa."

Izkāpt no autobusa bija vieglāk nekā iekāpt, galvenokārt tāpēc, ka Mets sāka pierast pie pārvietošanās reālajā vidē, kamēr iztēle planē mākoņos. Sajūta bija līdzīga kā vienlaikus ejot un spēlējot videospēli.

Roku rokā viņi šķērsoja tiltiņu uz jahtklubu un parku. Cenzdamies neparādīties svešiniekam, Ema ar Zaku aizveda Metu līdz pāraugušu kazenāju pudurī apslēptam piknika galdiņam. Mets vadīja Kaladriju dziļāk iekšzemē.

"Te smird," Ema teica, izsperdama no pagaldes kaudzi tukšu alus skārdeņu un ēdiena kastīšu.

Kamēr Mets vadīja Kaladriju, Zaks un Ema vēroja, kā svešinieks pēta zemi ap obelisku tieši tāpat, kā bija pētījis Era Minas torņa apkārtni.

"Kā tu domā, ko viņš meklē?" Ema jautāja.

"Nav ne jausmas," Mets atbildēja.

"Pamēģini uzzīmēt viņa seju."

"Es taču neredzu papīru," Mets iebilda.

"Mēģini sajust."

Nosēdinājis Kaladriju obeliska smailē, Mets pētīja svešinieku, kamēr Ema atvēra bloknotā tīru lapu un paslidināja to Metam zem pirkstiem.

"Tikai neaizraujies, Met," Ema ieteica, iespiezdama viņam rokā zīmuli. "Mēs negribam, lai viņš izlec no lapas mums virsū. Vienkārši uzskicē seju."

Mets koncentrējās uz tēlu, ko redzēja putns, un mēģināja kustināt pirkstus.

Meta prāts pēkšņi satumsa, it kā būtu nolaidies priekškars. Un tad tas tikpat strauji pacēlās. Taču nu jau Mets redzēja ko gluži citu, nevis svešinieku, kurš pēta obeliska pakāji. Svešinieks izskatījās ievainots, turklāt viņš bija atspiedies pret Zaku, kurš arī bija ievainots. Viņi abi bija kaut kādā alā.

Mets pielēca kājās, paklupa un nokrita uz ceļiem blakus atkritumu kaudzei.

"Kas noticis?" Ema satraukta jautāja. "Tu izskaties kā spoku ieraudzījis."

"Tas vīrietis…" Mets murmināja. "Zaks… vai viss kārtībā?"

"Viņš kāpj atpakaļ laivā," Ema atbildēja. "Zakam nekas nekaiš. Kas ir?"

"Man šķiet, es redzēju to, kas vēl nav noticis," Mets teica, viņam bija slikta dūša. Viņš juta, ka Ema un Zaks pieceļ viņu kājās. "Man šķiet, Kaladrijs… rādīja man nākotni."

Taustīdamies pa papīru, Mets mēģināja uzskicēt svešinieka seju un prātoja, kāpēc viņš izskatās tik pazīstams. Vīzija traucēja koncentrēties. Zaks un svešinieks gulēja ievainoti paisuma dīķī Era Minas Mūka līča alās, un to nu viņš nevienam negribēja stāstīt.

"Man ir nelabi," Mets teica, nokāris galvu starp ceļiem. Šoreiz viņš tiešām izvēmās.

ČETRDESMIT CETURTA

Pēc pusstundas, kad svešinieks nodeva laivu īres firmā ziemeļos no Lārgsas piestātnes, dvīņi un Zaks turpat netālu izkāpa no autobusa.

"Es tālāk vairs nevaru paiet," Mets teica. Viņu joprojām mocīja nelabums. "Aizvediet mani aiz pludmales vaļņa. Kaladrijs viens varēs viņam sekot. Man vienalga, cik tālu. Man jāapguļas."

Zaks un Ema palīdzēja Metam tikt aiz vaļņa. Viņi vēroja, kā svešinieks kapucē paņem no autostāvvietas motociklu. Atliecis galvu atpakaļ, Mets ļāva Kaladrijam planēt virs ēkām.

"Viņš atgriežas Galvenajā ielā," Ema ziņoja. "Ko tālāk?"

"Eai Kaladrijs viņam seko, līdz pazudīs saikne."

Pārlaidis putnu zemā lidojumā pāri Lārgsai, Mets pacēla to mākoņos. Zaks ar binokli vēroja, līdz motociklists un putns izgaisa Heilijbrejas virzienā.

"Man šķiet, ka viņš atgriežas Glāzgovā… Ak, nē… lūdzu… Nē… nevajag…"

"Met, kas noticis?" Ema satraukti jautāja. "Ko tu redzi?"

Mets piespieda plaukstas pie galvas un saritinājās smiltīs embrija pozā.

"Met! Vai tu mani dzirdi? Metij!"

Ema nometās ceļos blakus brālim, nezinādama, vai satvert viņa plaukstas vai atbalstīt galvu. Viņa nesaprata, kā remdēt viņa ciešanas.

"Acis deg… krūtis sāp. Man trūkst elpas, Ema, un es neko neredzu."

"Putns. Zak, dod šurp zīmējumu!"

Kāds vīrietis un sieviete nošķīrās no ļaužu pūļa uz rosīgās promenādes un steidzās uz pludmali. Vīrietis aši novilka žaketi, sarullēja to un pabāza Metam zem spranda. Saulē uzdzirkstīja gredzens viņa mazajā pirkstiņā, un Ema samiedza acis. Tas pats pāris, kas iepriekš lūdza, lai viņi parāda savu izrādi.

"Vai viņam jau agrāk bijušas lēkmes?" vīrietis jautāja.

"Nē." Ema bezpalīdzīgi skatījās, kā Mets vārtās smiltīs.

Vīrietis piespieda ar plaukstām Meta plecus, tādējādi savaldīdams viņu, un zīmīgi paskatījās uz sievieti.

Ema pamanīja dīvaino skatienu. "Kas noticis?"

"Es gādāšu, lai viņš sevi nesavaino," vīrietis atbildēja, kamēr sieviete rakņājās pleca somā.

Ap viņiem bija sapulcējies ļaužu pūlītis, Meta konvulsijas raisīja bažas. Arī Emai galvā bija dīvaina sajūta. No pāra, kas centās palīdzēt Metam, plūda kaut kas satraucošs.