Dobā zeme

"Es zvanu 999," izvilkdama no kabatas mobilo telefonu, teica kāda sieviete.

"Es esmu ārsts," sacīja vīrietis, kurš turēja Metu. Viņš paskatījās uz savu pavadoni. "Un mana sieva ir medmāsa. Pārvedīsim viņu pāri ielai uz slimnīcu ātrāk, nekā atbrauks neatliekamā palīdzība."

Zak, viņš nav tas, par ko uzdodas. Abi ir ļoti dīvaini. Es jūtu. Mēs viņus satikām arī aizvakar, atceries?

Beidzot aizsniedzis Kaladrija zīmējumu bloknotā, Zaks izrāva lapu un saplēsa zīmējumu driskās. Mets pārbolīja acis, un ķermenis sastinga. Erna pārbijusies noslīga pār brāli un atviegloti uzelpoja tikai tad, kad viņa elpa skāra viņas vaigu.

Vai tu mani dzirdi?

"Gribat vai negribat, bet es saucu ātros," paziņoja satrauktā sieviete.

Vīrietis, kurš bija uzdevies par ārstu, satvēra Ernas roku, nocēla viņu no Meta un nosēdināja blakus smiltīs. "Viņš pēc brītiņa atgūsies. Lēkme ir pārgājusi. Taču mēs viņu tik un tā vedīsim uz slimnīcu."

Zak, mums jādabū Mets prom. No tiem abiem nekas labs nav gaidāms.

Metam atjaunojās redze. Viņš izbijās, kad saprata, ka svešs vīrietis spiež viņu smiltīs. "Ei! Vācies nost!" Viņš sāka locīties, pūlēdamies izrauties no vīrieša tvēriena.

"Dēls, es esmu ārsts…"

Met, viņš melo.

Kamēr Ema pauda Metam savu nepatiku, Zaks pamanīja, ka ārsta sieva izvelk no pleca somas šļirci un slepus padod to vīram, kurš nu jau bija uzgūlis Meta krūtīm ar ceļiem.

Izmisīgi pūlēdamies piecelties, arī Mets redzēja šļirci. Sakopojis visus spēkus, viņš trieca celi vīrietim kājstarpē. Spēriens nebija nedz izveicīgs, nedz nodarīja lielu postu, taču ar to pietika, lai Mets izrautos un Ema paspētu iesviest sievietei sejā sauju smilšu.

Bēgam!

ČETRDESMIT PIEKTĀ

Zaks, Ema un Mets skrēja prom pa pludmali. Mets mirkšķi­nāja acis spožajā saulē un jutās pateicīgs, ka atkal redz. Kad pie piestātnes strauji nobremzēja pirmā policijas mašīna, vienīgā lieciniece notikuma vietā bija satrauktā sieviete ar telefonu. Viltus ārsts un viņa sieva jau sen bija pazuduši.

Zaks veda dvīņus prom no pludmales, patvērumu viņi atra­da tukšā autobusa pieturas nojumē pilsētas centrā.

"Kas tur notika?" Ema elsoja. "Kas tie tādi bija?"

"Man ir baisa nojauta, ka tie paši cilvēki, par kuriem vakar stāstīja Saimons, tie, kurus meklēja policija," Mets atbildēja. Balss bija aizsmakusi, viņam bija pulsējošas galvassāpes un ikreiz, kad viņš ievilka elpu, sāpēja krūtis.

Rokas gurnos iespiedusi, Ema nostājās pretim brālim. "Kas tā bija par lēkmi?" viņa prasīja. Ema iegāza Metam pa roku, un zēns iekaucās. "Es domāju, ka tevi ķērusi sirdstrieka. Kas notika ar Kaladriju?"

"Tu neticēsi," Mets teica, berzēdams roku.

"Stāsti."

"Svešinieks mani nošāva, pareizāk sakot, viņš nošāva Kalad­riju." Meta sirds sāka sisties straujāk, atceroties starpgadījumu. "Uzbraucis Heilijbrejas virsotnē, viņš iegrieza motociklu stāv­vietā un… un paskatījās augšup, pasmaidīja un izšāva."

"No kā?"

Mets skatījās uz Zaka ņirbošajām plaukstām. "Es nezinu… no kaut kādas šautenes. Tādas ir medniekiem."

"Vai tāpēc tev sākās lēkme?"

"Kad Kaladrijam trāpīja, es redzēju tikai krāsu un gaismas sprādzienu, un šķita, ka es arī esmu sašauts." Mets atglauda no acīm matus, it kā censtos aizgaiņāt atmiņas. "Šausmīgas sāpes. Krūtis dega."

Erna brīdi nolūkojās uz brāli. Acis bija pieplūdušas asinīm un apsārtušas, āda krīta bālumā. Viņa apsēdās blakus un atspieda galvu viņam uz pleca. "Kā tu domā, kāpēc viņš šāva uz putnu? Vai viņš saprata, ka tas viņam seko?"

"Tad gan viņam jābūt ļoti gudram," Zaks paraustīja plecus. "Varbūt viņš bija animare vai sargs? Es priecājos, ka tev nekas nekaiš, bet man šķiet, ka pašlaik mums ir lielākas nepatikšanas."

Pāri ielai viena otrai blakus bija apstājušās divas policijas mašīnas, policisti pa atvērtajiem logiem sarunājās.

"Kā jūs domājat, vai viņi meklē mūs?" Mets jautāja, pārāk strauji pieceldamies kājās un atkal sajuzdams nelabumu.

"Varbūt viņi drīzāk meklē pāri, kurš mēģināja nolaupīt Metu?" Ema sacīja.

"Skaidri neredzu viņu lūpas, tāpēc nevaru pateikt," Zaks teica. "Es tik un tā domāju, ka mums nevajadzētu te palikt. Ja pasteigsimies, paspēsim uz prāmi pusčetros. Pa ceļam uz piestātni paņemsim velosipēdus."

Visi trīs izmetās no nojumes un devās pa īsāko ceļu cauri tuvējam dārzam, pa līkumotajām ieliņām apejot pilsētas centru. Viņi atgriezās pludmalē, kur bija atstājuši velosipēdus, un desmit minūtes pirms atiešanas sasniedza prāmi.

Heilijbrejas otrā pusē gulēja svešinieks. Viņš bija iebraucis stāvvietā un vērojis, kā virs galvas riņķo Meta Kaladrijs. Pēc šāviena viņš bija nokāpis no motocikla, izstiepies zālē un, saulei sildot seju, aizmidzis.

Viņš pamodās krēslā, saule kā oranža bumba rietēja aiz Kintairas virsotnēm. Uzkāpis uz hārlija, svešinieks atgriezās Lārgsā.

ČETRDESMIT SESTĀ

Žēlīgs dies', kas ta' tev gadījies?" Džīnija piespieda Metu

pie kuplajām krūtīm, tiklīdz visi trīs ienāca Abatijas virtuvē.