Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Kad Endžijai nāve jau šķita nenovēršama, brālis Fernando nostājās starp viņu un mežacūku, plivinot gaisā brezenta gabalu. Zvērs apstājās kā zemē iemiets, pagriezās un metās virsū misionāram, bet viņš izlocījās, gluži kā dejodams. Mežacūka nikni atkāpās un atkal uz­bruka no jauna, sapinoties brezentā un nepieskaroties brālim Fernando. Tikmēr Endžija bija satvērusi savu revolveri, bet neuzdrošinājās šaut, jo dzīvnieks riņķoja tik tuvu misionāram, ka bija viegli kļūdīties.

Ekspedīcijas dalībnieki saprata, ka piedalās oriģinā­lākajās vēršu cīņās. Misionārs brezentu lika lietā kā apmetni, un mežacūka centās noturēties kājās. Endžija izmantoja izdevīgu brīdi un iešāva dzīvniekam galvā. Aplausu un svilpienu koris sveica brāļa Frančesko droš­sirdīgo rīcību.

Tā nu gan bija bauda! Es nebiju cīnījies jau trīsdes­mit piecus gadus! viņš iesaucās.

Pirmo reizi pazīšanās laikā misionārs pasmaidīja un pastāstīja, ka jaunībā bija vēlējies iet tēva, slavena toreodora, pēdās, bet Dievam bijis prātā cits plāns: briesmīgs drudzis Fernando padarīja gandrīz vai aklu un viņš nevarēja turpināt nodarboties ar vēršu cīņu. Viņš prā­toja, ko iesākt ar savu dzīvi, kad no ciema garīdznieka uzzināja, ka baznīca rekrutē misionārus darbam Āfrikā. Izmisums, ka vairs nevarēs nodarboties ar vēršu cīņām, lika Fernando atsaukties aicinājumam, tomēr drīz vien viņš atklāja savu sūtību. Lai kļūtu par misionāru, bija nepieciešamas tās pašas īpašības: drosme, izturība un ticība, sastopoties ar grūtībām.

-    Cīnīties ar vēršiem ir viegli. Kalpot Kristum ir daudz sarežģītāk, brālis Fernando stāstīja.

-    Spriežot pēc jūsu priekšnesuma, šķiet, ka nevienai no šīm darbībām nav nepieciešama laba redze, sacīja Endžija, kuru bija aizkustinājusi misionāra rīcība, glāb­jot viņas dzīvību.

-   Tagad mums ir gaļa vairākām dienām. To nepie­ciešams sagatavot, lai tā tik ātri nesabojājas, brālis Fernando sacīja.

-   Vai tu nofotografēji koridu? Keita jautāja Džoelam Gonsalesam.

Fotogrāfam nācās atzīt, ka satraukumā pilnīgi bija aizmirsis par savu pienākumu.

-   Man ir! Aleksandrs sacīja, pavicinot nelielo auto­mātisko kameru, kuru vienmēr nēsāja sev līdzi.

Vienīgais, kas spēja mežacūkai novilkt ādu un iztīrīt iekšas, izrādījās brālis Fernando, kurš savā ciemā dau­dzas reizes bija redzējis cūku bēres. Viņš novilka kreklu un ķērās pie darba. Nevienam nebija piemērota naža, tāpēc darāmais veicās daudz lēnāk un grūtāk. Kamēr misionārs strādāja, Aleksandrs un Džoels Gonsaless, bruņojušies ar nūjām, gaiņāja maitasputnus, kas riņķoja virs viņu galvām. Pēc stundas visa ēšanai derīgā gaļa bija nogriezta. Paliekas viņi iemeta upē, lai izvairītos no mušām un plēsējiem, kas noteikti ierastos, asins smaržas pievilināti. Misionārs ar nazi izlauza mežacū­kas ilkņus un pēc tam, kad bija tos notīrījis ar smiltīm, iedeva Nadjai un Aleksam.

-    Tos jūs kā piemiņu aizvedīsiet uz Savienotajām Valstīm, viņš sacīja.

-   Ja vien dzīvi tiksiet no šejienes prom, Endžija piebilda.

Lielāko daļu nakts ik pa brīdim uznāca īsas lietus­gāzes, kas apgrūtināja uguns uzturēšanu. Ekspedīcijas dalībnieki virs ugunskura bija uzstādījuši brezenta ga­balu, bet uguns tik un tā bieži vien izdzisa, un beidzot viņi vairs nepūlējās to uzturēt. Endžijas dežūras laikā notika vienīgais starpgadījums, ko viņa pēc tam rak­sturoja kā "brīnumainu izglābšanos" . Kāds krokodils, kuram nebija izdevies krastā notvert medījumu, vārajā ogļu un petrolejas lampas gaismā uzdrošinājās tuvoties nometnei. Endžija bija paslēpusies zem plēves gabala un dzīvnieku neredzēja. Krokodila klātbūtni viņa pamanīja vienīgi tad, kad ieraudzīja tā atvērto rīkli tikai nepilna metra attālumā no savām kājām. Sekundes simtdaļā caur viņas smadzenēm izskrēja maa Bangeses, tirgus gaišreģes, pareģojums, un pilote domāja, ka pienākusi viņas pēdējā stundiņa, tādēļ neuzdrošinājās ķerties pie ieroča, kas atradās turpat līdzās. Instinkts un bailes lika viņai atkāpties un mežonīgi iekliegties, tā pamodinot draugus. Krokodils pāris sekundes vilcinājās un uz­bruka atkal. Endžija metās skriet, paklupa un nokrita, ripojot tālāk, lai izvairītos no dzīvnieka.

Pēc Endžijas kliedzieniem pirmais ieradās Aleksandrs, kas tikko bija izlīdis no guļammaisa, jo sākās viņa dežū­ras laiks. Nedomājot par to, ko dara, viņš paķēra pirmo priekšmetu, kas gadījās pa rokai, un no visa spēka sāka sist pa zvēra purnu. Puisis kliedza skaļāk nekā Endžija un uz labu laimi dalīja sitienus un spērienus, puse no kuriem krokodilam nemaz netrāpīja. Tūdaļ pat Endžijai palīgā steidzās arī pārējie, bet pilote bija tiktāl attapusies, ka sāka nemērķējot šaut. Dažas lodes trāpīja mērķī, tomēr nepārsita reptiļa biezo ādu. Troksnis un Aleksandra sitieni lika krokodilam atteikties no vakariņām un, dus­mīgi sitot pret zemi asti, griezties uz upes pusi.

-   Tas bija krokodils! Aleksandrs stostoties un trīcot iesaucās un joprojām nespēja noticēt, ka bija cīnījies ar vienu no šiem briesmoņiem.