Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

-   Nāc šurp, bērns, lai varu tevi noskūpstīt, tu man izglābi dzīvību, pilote aicināja un piekļāva puisi savām kuplajām krūtīm.

Aleksandrs juta, ka viņam nokrakšķ ribas, kamēr degunā sitās baiļu un gardēniju smarža, un Endžija, no satraukuma smejot un vienlaikus raudot, pārklāja viņu ar skalām bučām.

Džoels Gonsaless tuvojās, lai palūkotos, kādu ieroci Aleksis ir izmantojis.

-   Tā ir mana kamera! viņš iesaucās.

Tā tiešām bija. Melnās ādas futrālis bija sadriskāts, tomēr smagā vācu kamera bija izturējusi sūro tikšanos ar krokodilu bez acīm redzamiem bojājumiem.

Piedod, Džoel. Nākamreiz es izmantošu savējo, Aleksandrs sacīja, norādot uz nelielo automātisko foto­kameru.

No rīta lietus beidza līt, un grupas dalībnieki izman­toja šo brīdi, lai izmazgātu apģērbu ar stiprām veļas ziepēm, ko Endžija bija paņēmusi līdzi, un izžāvētu to saulē. Brokastīs viņi ēda ceptu gaļu, cepumus un tēju. Viņi plānoja, kā varētu uzbūvēt plostu, ko Aleksandrs bija piedāvājis jau pirmajā dienā, lai varētu doties pa upi uz leju līdz tuvākajam ciemam, kad parādījās divas kanoe laivas. Atvieglojums un prieks bija tik eksplozīvi, ka visi sāka skriet un kliegt no prieka kā kuģa kata­strofā cietušie, kas viņi arī bija. Ieraugot ekspedīcijas dalībniekus, kanoe laivas apstājās, tajās sēdošie cilvēki sāka airēt pretējā virzienā un lēnām attālinājās. Katrā laivā bija pa diviem šortos un krekliņos tērptiem vīriem. Endžija viņus skaļi sveicināja angliski un visās vietējās valodās, kādas vien varēja atcerēties, lūdzoties, lai ļau­dis atgriežas, un saucot, ka viņi ir gatavi maksāt par palīdzību. Vīri apspriedās, un visbeidzot ziņkārība vai alkatība uzvarēja un viņi sāka airēt, uzmanīgi tuvojoties krastam. Viņi noskaidroja, ka krastā ir viena robusta sieviete, viena vecmāmiņa, divi pusaudži, viens kārns tips ar biezām brillēm un vēl viens vīrietis, kurš arī neizskatījās bīstams; tas bija diezgan smieklīgs ļaužu kopums. Kad vīri laivās bija droši, ka, par spīti ieročiem resnās sievietes rokās, no šiem cilvēkiem briesmas ne­draud, viņi pamāja sveicienus un piestāja krastā.

Jaunpienācēji stādījās priekšā kā zvejnieki no cie­mata, kas atradās vairāk uz dienvidiem. Viņi bija spēcīgi, drukni, gandrīz kantaini, ar ļoti tumšu ādas krāsu un bruņojušies ar mačetēm. Pēc brāļa Fernando teiktā, viņi piederēja bantu ciltij.

Kolonizācijas dēļ otrā valoda apgabalā bija franču. Par izbrīnu mazdēlam, izrādījās, ka Keita Kolda ciešami runā franciski, tāpēc varēja pārmīt dažus teikumus ar zvejniekiem. Brālis Fernando un Endžija zināja vairā­kas afrikāņu valodas, un viņi pārtulkoja to, ko pārējie nespēja sarunāt franciski. Ekspedīcijas dalībnieki iz­stāstīja par negadījumu, parādīja avarējušo lidmašīnu un lūdza palīdzēt tikt prom no pludmales. Bantu vīri izdzēra vairākus siltus alus, aprija pāris piedāvāto me­žacūkas gabalu, tomēr neļāvās pierunāties, līdz nolīga samaksu, un Endžija iedeva viņiem cigaretes, kas spēja mainīt atbraucēju domas.

Tikmēr Aleksandrs uzmeta aci kanoe laivām un, tā kā tajās neredzēja nekādus zvejas rīkus, nosprieda, ka šie tipi melo un viņiem nevar uzticēties. Arī pārējie ek­spedīcijas dalībnieki nejutās īpaši droši.

Kamēr bantu vīri ēda, dzēra un smēķēja, draugu grupiņa pagāja nostāk, lai apspriestu situāciju. Endžija ieteica nezaudēt modrību, jo afrikāņi varēja viņus no­galināt, lai apzagtu, par spīti tam, ka brālis Fernando domāja, ka zvejnieki ir debesu sūtīti palīgi.

-   Šie vīri mūs aizvedīs augšup pa upi līdz Ngubē. Sprie­žot pēc kartes… viņš sacīja.

-    Kas jums nāk prātā! Endžija misionāru pārtrauca. Mēs dosimies uz dienvidiem, uz šo vīru ciemu. Tur jābūt kādam saziņas līdzeklim. Man jādabū cits propel­lers un jāatgriežas pie lidmašīnas.

-   Mēs esam netālu no Ngubē. Es nevaru pamest savus biedrus; kas zina, kādas mokas viņiem ir jāizcieš, brā­lis Fernando mēģināja piloti pārliecināt.

-   Vai jums nešķiet, ka mums jau ir gana daudz pro­blēmu? viņa iebilda.

-   Jūs necienāt misionāru darbu! brālis Fernando iebļāvās.

-   Un jūs cienāt afrikāņu reliģijas? Kādēļ mēģināt uz­spiest mums savu ticību? Endžija iecirtās.

-   Nomierinieties! Mums ir jārisina svarīgākas lie­tas, Keita apsauca strīdiniekus.

-    Lieku priekšā izšķirties. Tie, kuri vēlas doties uz dienvidiem kopā ar jums, vienā laivā; tie, kas vēlas braukt kopā ar mani, otrā laivā dodas uz Ngubē, piedāvāja brālis Fernando.

-   Nekādā ziņā! Drošāk ir turēties kopā, Keita viņu pārtrauca.

-   Kādēļ mēs nebalsojam par šo jautājumu? Aleksan­dram ienāca prātā.

-   Tādēļ, ka šai gadījumā, jaunais cilvēk, demokrātija nav piemērojama, misionārs gudri noteica.

-   Tad ļausim, lai izlemj Dievs, Aleksandrs sacīja.

-   Kādā veidā?

-   Metīsim monētu: ja būs cipars brauksim uz dien­vidiem, ja ģerbonis uz ziemeļiem. Šī ir Dieva vai likteņa roka, kā jums labāk tīk, jauneklis skaidroja, izvelkot no kabatas monētu.

Endžija Ninderera un brālis Fernando kādu brīdi vil­cinājās un tad sāka smieties. Priekšlikums viņiem likās gaužām dīvains.

-   Lai iet! viņi vienbalsīgi iesaucās.