Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Piekrita arī pārējie. Aleksandrs pameta monētu Nadjai, kas to pasvieda gaisā. Draugi aizturēja elpu, līdz naudina nokrita zemē.

-   Ģerbonis! Mēs dodamies uz ziemeļiem! brālis Fer­nando uzvaroši iesaucās.

-   Es jums dodu trīs dienas. Ja šajā laikā jūs neat­radīsiet savus draugus, mēs griezīsimies atpakaļ, vai skaidrs? Endžija norūca.

-   Piecas dienas.

-   Četras.

-   Labi, lai būtu četras un ne minūti mazāk, misio­nārs negribīgi piekrita.

Pārliecināt tā sauktos zvejniekus, lai viņi aizved ek­spedīcijas dalībniekus līdz kartē norādītajam punktam, bija daudz grūtāk, nekā sākumā šķita. Vīri paskaidroja, ka bez karaļa Kosongo atļaujas, kurš pret ārzemniekiem nejūt īpašu cieņu, neviens neuzdrošinās klīst pa šo ap­kārtni.

-   Karalis? Šajā valstī nav karaļu, te ir prezidents un parlaments, tas nozīmē demokrātija… Keita sacīja.

Endžija paskaidroja, ka bez nacionālās valdības atseviš­ķiem Āfrikas klaniem un ciltīm ir savi karaļi un pat dažas karalienes, kuru loma bija vairāk simboliska nekā poli­tiska, gluži kā karaļiem, kas vēl bija saglabājušies Eiropā.

-   Misionāri savās vēstulēs minēja kādu karali Kosongo, bet viņi domāja komandantu Morisu Mbembelē. Šķiet, ka tas ir militārists, kas valda ciemā, brālis Fernando sacīja.

-   Varbūt tas nav viens un tas pats ciems, Endžijai ienāca prātā.

-   Nav šaubu, ka ir gan.

-   Man nešķiet prātīgi skriet vilkam tieši rīklē, En­džija sprieda.

-   Mums jānoskaidro, kas noticis ar misionāriem, Keita teica.

-    Brāli Fernando, kas jums ir zināms par Kosongo? Aleksandrs vaicāja.

-   Nekas īpašs. Šķiet, Kosongo ir uzurpators; koman­dants Mbembelē viņu ir iecēlis tronī. Pirms viņa valdīja kāda karaliene, bet tā pazuda. Šķiet, ka viņu nogalināja, nu jau vairākus gadus neviens viņu nav redzējis.

-   Un ko misionāri stāstīja par Mbembelē? Aleksandrs uzstāja.

-   Viņš vairākus gadus ir mācījies Francijā, no ku­rienes tika izraidīts par saķeršanos ar policiju, brālis Fernando klāstīja.

Viņš piebilda, ka, atgriezies dzimtenē, Moriss Mbem­belē iestājās armijā, bet arī tur nepakļāvīgā un agresīvā rakstura dēļ viņam bija problēmas. Viņu apvainoja par kādas sacelšanās apspiešanu, nogalinot vairākus stu­dentus un nodedzinot mājas. Viņa priekšnieki "noraka" šo lietu, lai tā neparādītos presē, un dabūja virsnieku nost no kakla, aizsūtot viņu uz vistālāko nostūri. Viņi cerēja, ka purva drudzis un moskītu kodieni mainīs ka­ravīra slikto raksturu vai piebeigs viņu. Tur Mbembelē pazuda džungļos kopā ar saujiņu savu uzticamāko vīru un pēc laika atkal parādījās Ngubē. Misionāri vēstulēs stāstīja, ka Mbembelē ir iekārtojies ciemā un no turienes pārvalda visu apkārtni. Viņš esot rupjš un sodot cilvēkus visbriesmīgākajā veidā. Stāstīja pat, ka reizēm viņš esot apēdis arī savu upuru aknas un sirdi.

-   Tas ir kanibālu rituāls, viņi uzskata, ka tādā veidā iegūst uzvarētā ienaidnieka drosmi un spēku, Keita paskaidroja.

-   īdi Amins, Ugandas dikatators, vakariņās mēdza pasniegt cepeškrāsnī pagatavotus ministrus, Endžija piebilda.

-   Kanibālisms nemaz nav tik reta parādība, kā mums šķiet, pirms pāris gadiem es šādus gadījumus redzēju Borneo, Keita klāstīja.

-   Vai tu, Keita, tiešām piedalījies kanibālisma aktos? Aleksandrs vaicāja.

-   Tas notika, kad es Borneo gatavoju reportāžu. Es ne­redzēju, kā gatavo maltīti no cilvēkiem, ja tu, dēls, domā to, bet par to uzzināju no aculieciniekiem. Drošības dēļ es ēdu tikai konservētas pupiņas, vecmāmiņa atbildēja.

-   Šķiet, ka es kļūšu par veģetārieti, Aleksandrs, pretīguma mākts, nosprieda.

Brālis Fernando pastāstīja, ka komandantam Mbem­belē īpaši nepatika kristiešu misionāru klātbūtne viņa pārvaldītajā teritorijā. Viņš bija pārliecināts, ka ticī­bas sludinātāji ilgi neizturēs: ja viņus neuzveiks kāda tropiskā slimība vai negadījums, tad viņi padosies no­gurumam un apnikumam. Komandants atļāva viņiem uzcelt nelielu skolu un medpunktu, lai izdalītu atvestās zāles, tomēr neļāva bērniem piedalīties stundās un slim­niekiem tuvoties misijai. Brāļi nolēma sievietēm mācīt higiēnas pamatus, līdz arī tas tika aizliegts. Viņi dzī­voja pilnīgā izolācijā, karaļa un komandanta kaprīžu apdraudēti.

No skopajām misionāru vēstulēm brālim Fernando bija radušās aizdomas, ka Kosongo un Mbembelē savu karalisti finansēja no kontrabandas. Šajā bagātajā ap­gabalā varēja atrast dimantus un citus dārgakmeņus. Turklāt te bija arī vēl neizmantots urāns.

-   Un varas iestādes neko nedara? Keita taujāja.

-   Kā jūs domājat, kur tās atrodas? Acīmredzot tām nav ne jausmas, kā šeit kārto lietas, brālis Fernando atbildēja.

Bantu vīri piekrita aizvest ekspedīcijas dalībniekus uz Kosongo pārvaldīto teritoriju par noteiktu nau­das summu, alu, tabaku un diviem nažiem piedevām. Atlikušo pārtiku draugi salika somās; to dibenā paslēpa alkoholu un cigaretes, kas bija vērtīgākas par naudu un ko varēja izmantot, lai samaksātu par pakalpojumiem un dotu kukuļus. Persiku un sardīņu bundžas, sērko­ciņi, cukurs, piena pulveris un ziepes arī bija lielā vērtē.

-   Manam degvīnam neviens nepieskarsies, Keita paziņoja.