Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

-   Tagad daudz nepieciešamākas ir antibiotikas, tab­letes pret malāriju un serums pret čūsku kodieniem, Endžija sacīja, iepakojot lidmašīnas aptieciņu, kurā at­radās arī ampula ar anestezējošo līdzekli, ko viņai kā paraugu bija iedevis Maikls Mušaha.

Bantu vīri apgrieza laivas otrādi un uzslēja uz mie­tiem, izveidojot divus jumtiņus, zem kuriem atpūtās pēc tam, kad bija dzēruši un skaļā balsī dziedājuši līdz pat vēlai naktij. Izskatījās, ka viņi nemaz nebaidās ne no baltajiem cilvēkiem, ne dzīvniekiem. Turpretī ekspe­dīcijas dalībnieki nepavisam nejutās droši. Pieķērušies ieročiem un saiņiem, viņi neaizvēra ne acu, uzmanot saldi krācošos zvejniekus. Neilgi pēc pulksten pieciem ausa gaisma. Noslēpumainā migliņā tītā ainava šķita kā akvarelis. Kamēr sagurušie ārzemnieki gatavojās aizbraukšanai, bantu vīri pludmales smiltīs ar lupatu bumbu spēlēja futbolu.

Brālis Fernando izgatavoja nelielu altāri, kuru vaina­goja no diviem sprungulīšiem sasliets krusts, un aicināja klātesošos uz lūgšanu. Banti pienāca aiz intereses, bet pārējie aiz pieklājības, tomēr notiekošā svinīgums aizkustināja visus, pat Keitu, kura ceļojumu laikā bija redzējusi ļoti daudzas un dažādas ceremonijas, tomēr neviena no tām viņu vairs nepārsteidza.

Viņi piekrāva šaurās kanoe laiviņas pēc iespējas vien­mērīgāk, cenšoties izlīdzināt pasažieru un saiņu svaru, un atstāja lidmašīnu, ko nevarēja paņemt līdzi.

Ceru, ka mūsu prombūtnes laikā te neviens ne­nāks, Endžija sacīja, uz atvadām draudzīgi uzsitot ar plaukstu Varenajam Ērglim.

Tas bija vienīgais kapitāls, kas viņai šai pasaulē pie­derēja, un pilote baidījās, ka to nenozog un neizjauc līdz pat pēdējai skrūvītei. "Četras dienas nav sevišķi daudz," viņa pie sevis murmināja, tomēr Endžijas sirds sarāvās ļaunās priekšnojautās. Šajos džungļos četras dienas no­zīmēja veselu mūžību.

Viņi devās ceļā ap astoņiem no rīta. Lai pasargātos no saules, kas upes vidū bez žēlastības karsēja viņu galvas, ceļabiedri izmantoja brezenta gabalus. Kamēr ārzem­nieki cieta no slāpēm un karstuma, kā arī no mušu un bišu uzbrukumiem, bantu vīri bez piepūles īrās pret straumi, uzmundrinot viens otru ar jokiem un lieliem malkiem palmu vīna, ko dzēra no plastmasas pudelēm. Viņi to ieguva gaužām vienkāršā veidā: pie palmas zara pamatnes izdarīja V veida iegriezumu, zem kura pakāra ķirbi un gaidīja, līdz tas piepildās ar koka sulu, ko vēlāk raudzēja.

Debesīs bariem vien lidinājās putni, un ūdenī mudžēt mudžēja zivis; ceļabiedri redzēja nīlzirgus, iespējams, to pašu ģimeni, kuru bija sastapuši piekrastē pirmajā vakarā, un divu veidu krokodilus pelēkus un drusciņ mazākus kafijas krāsā. Endžija, kas kanoe laivā jutās droši, izmantoja iespēju tos daždažādi apvainot. Bantu vīri ar šķēpu vēlējās nomedīt vienu no lielākajiem rep­tiļiem, kura ādu varētu pārdot par krietnu naudu, bet Endžija kļuva histēriska, un arī pārējie nebija ar mieru dalīt laivu šaurību ar dzīvnieku, lai cik cieši būtu sa­sietas tā ķepas un purns: viņi bija iepazinuši krokodilu zobu asumu un astes sitienu spēku.

Laivām tuvu garām paslīdēja kas līdzīgs tumšai čūs­kai, kura negaidīti izpletās, pārvēršoties putnā ar baltsvītrainiem spārniem un melnu asti, un pazuda mežā. Vēlāk virs viņu galvām parādījās lidojoša ēna, un Nadja nopriecājās, jo pazina putnu: tas bija ērglis. Endžija pa­stāstīja, ka bija redzējusi, kā viens no tiem savos nagos paceļ gazeli. Starp lielām, leknām lapām, veidojot salas, slēpās baltas ūdensrozes, kuras uzmanīgi bija jāpašķir, lai laivas neiestrēgtu starp augu saknēm. Abos krastos bija bagātīga augu valsts, no krasta upē kārājās liānas, papardes, saknes un zari. Reizi pa reizei vienveidīgajā zaļumā parādījās arī kāds krāsains punkts violetas, sarkanas, dzeltenas un rožainas orhidejas.

Lielāko dienas daļu viņi ceļoja uz ziemeļiem. Nenogur­dināmie airētāji nemainīja kustību ritmu pat karstākajā dienas laikā, kad pārējie jau bija pa pusei zaudējuši sa­maņu. Viņi pat neapstājās, lai paēstu; bija vien jāpietiek ar cepumiem, ūdeni no pudelēm un šķipsniņu cukura. Neviens nevēlējās ēst sardīnes, kuru smarža vien jau lika kuņģim sagriezties.

Pēcpusdienā, kad saule vēl bija diezgan augstu, bet karstums jau mazliet mitējās, viens no bantu vīriem norādīja uz krastu. Kanoe laivas piestāja upes malā. Te bija plata pieteka, kas plūda no ziemeļiem, un šaurs ka­nāls, kas pa kreisi iespiedās biezajā zaļumā. Pie kanāla ietekas bija redzams kas līdzīgs putnubiedēklim. Tā bija cilvēka lieluma palmu lapās, spalvās un ādas strēmelēs ietērpta koka skulptūra ar gorillas galvu, kuras mute bija atvērta kā baisā kliedzienā. Acu dobumos bija ie­likti divi inkrustēti akmeņi. "Skulptūras" ķermenī bija sadzītas naglas un uz galvas uzlikts velosipēda ritenis, no kura nokarājās kauli un, šķiet, izkaltētas pērtiķu rokas. Tai apkārt bija vairāki tikpat baisi biedēkļi ar dzīvnieku galvām.

-   Tās ir sātanistu melnās maģijas lelles! brālis Fer­nando iekliedzās un pārmeta krustu.

-   Tās ir tikai drusku neglītākas nekā svēto figūras katoļu baznīcās, Keita sarkastiski atbildēja.