Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Džoels Gonsaless un Aleksandrs pacēla fotokameru.

Pārbiedētie bantu vīri sacīja, ka tālāk nebrauks, un nepadevās arī Keitas kārdināšanai ar naudu un cigare­tēm. Viņi paskaidroja, ka šis šausmīgais altāris iezīmē Kosongo teritorijas robežu. No šejienes tālāk atradās viņa valdījumi, kuros neviens bez atļaujas nevarēja uz­turēties. Viņi piebilda, ka ciemā iespējams nokļūt vēl pirms tumsas iestāšanās, ejot pa meža taku. Ciems nebija tālu, viņi sacīja, tikai stundas vai divu gājienā. Vajadzēja vadīties pēc kokiem, kuros ar mačeti iecirstas zīmes. Airētāji piesēja vieglās laiviņas krastā un, negai­dot rīkojumu, sāka mest saiņus uz cietzemes.

Keita samaksāja daļu no nolīgtās summas un savā sliktajā franču valodā un ar brāļa Fernando palīdzību centās paskaidrot, ka bantu zvejniekiem pēc četrām dienām jāatgriežas pakaļ ekspedīcijas dalībniekiem, lai saņemtu atlikušo samaksas daļu, kā arī cigaretes un konservus. Iedzimtie, glaimīgi smaidot, piekrita, klup­dami krizdami kāpās atpakaļ un savās kanoe laivās pazuda kā sātana vajāti.

-   Tie nu gan bija ekscentriski tipi! Keita iesaucās.

-   Baidos, ka mēs viņus vairs neredzēsim, Endžija norūpējusies piebilda.

-   Labāk sāksim kustēties uz priekšu, pirms vēl ir satumsis, brālis Fernando noteica, uzlika plecos mu­gursomu un pasita padusē pāris saiņu.

6 Pigmeji

Bantu vīru izslavētā taka nebija saskatāma. Apkaime izrādījās ar saknēm un zariem pilna dūksts, kur kājas bieži vien iegrima mīkstā insektu, dēļu un kāpuru putrā. Žurkas, tik lielas un resnas kā suņi, ik pa brīdim pār­skrēja ceļu. Par laimi, zābaki visiem sniedzās līdz ce­ļiem un pasargāja ceļabiedrus vismaz no čūskām. Bija tik mitrs, ka Aleksandrs un Keita noņēma aizsvīdušās brilles, kamēr brālis Fernando, kurš bez acenēm neko neredzēja, tās tīrīja ik pēc piecām minūtēm. Starp lek­najiem augiem nebija viegli pamanīt ar mačeti iezīmētos kokus.

Aleksandram vēlreiz bija iespēja pārliecināties, ka tropu klimats nogurdina ķermeni un rada dvēselē smagu vienaldzību. Viņš ilgojās pēc sniegoto kalnu vēsās tīrības, kuru piedzīvoja, kopā ar tēvu kāpjot kalnos, un kuru tik ļoti mīlēja. Puisis prātoja, ka vecmāmiņa droši vien bija tuvu sirdstriekai, ja jau viņš pats jūtas tik nomākts, tomēr Keita gandrīz nekad nežēlojās. Rakstniece nebija ar mieru ļaut vecumam sevi uzveikt. Viņa apgalvoja, ka gadus var pamanīt, kad salīkst mugura un parādās trokšņi klepus, krekšķis, kaulu krakšķēšana un vaidi. Tādēļ viņa gāja, taisni izslējusies un bez trokšņa.

Kokos sēdošo pērtiķu skatienu pavadīta, ceļotāju grupa virzījās uz priekšu, gandrīz neko neredzot. Ekspe­dīcijas dalībniekiem bija tikai aptuvens priekšstats par virzienu, kādā jāiet, bet ne nojausmas par attālumu līdz ciemam; vēl jo mazāk viņi spēja iedomāties, kāda būs sagaidīšana.

Viņi gāja jau vairāk nekā stundu, bet bija tikai ne­daudz pavirzījušies uz priekšu, jo šajā apvidū bija ne­iespējami kustēties ātrāk. Draugiem nācās šķērsot vai­rākus purvus, kur ūdens sniedzās līdz pat jostasvietai. Vienā no tiem Endžija Ninderera spēra neveiklu soli un sāka kliegt, saprotot, ka slīgst kustīgajos dubļos un visi pūliņi atbrīvoties ir neveiksmīgi. Brālis Fernando un Džoels Gonsaless satvēra šautenes stobru, pilote ar abām rokām ieķērās laidnē un izkļuva uz cietzemes. Notikuma gaitā Endžija bija pazaudējusi saini, kuru nesa.

-   Es pazaudēju savu saini! Endžija iesaucās, redzot, ka tas neglābjami nogrimst dubļos.

-   Tas nekas, jaunkundz, svarīgāk, ka jūs pati esat drošībā, brālis Fernando atbildēja.

-   Kā nekas? Tur ir mani cigāri un lūpu krāsa! Keita atviegloti nopūtās: viņai vairs nebūs jāošņā

Endžijas cigāru dūmi, jo kārdinājums bija pārāk liels.

Tuvējā peļķē draugi kaut cik nomazgājās, tomēr vi­ņiem bija jāsamierinās ar zābakos salīdušajiem dubļiem. Turklāt bija arī neomulīga sajūta, it kā no biežņas kāds uz viņiem skatītos.

-   Domāju, ka mūs novēro, Keita, kura vairs nespēja izturēt sasprindzinājumu, beidzot sacīja.

Bruņojušies ar smieklīgo arsenālu Endžijas revol­veri un šauteni, mačeti un pāris nažiem -, draugi no­stājās aplī.

-   Lai Dievs mūs sargā, brālis Fernando nomurmi­nāja. Pēdējā laikā šis vēlējums no viņa lūpām atskanēja arvien biežāk.

Pēc pāris minūtēm no meža biežņas uzmanīgi parā­dījās nelieli cilvēciņi bērna augumā; staltākais no tiem nebija garāks par metru piecdesmit. Viņu āda bija dzel­tenīgā kafijas krāsā, kājas īsas, rokas un rumpji gari, acis tālu viena no otras, deguni saplacināti un īsi un mati sprogaini.

-   Tie droši vien ir slavenie meža pigmeji, Endžija sacīja, mājot sveicienus.