Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Pigmejiem bija tikai nelieli gurnauti, tomēr viens no viņiem bija uzvilcis kreklu, kas sniedzās pāri ceļgaliem. Viņi bija bruņojušies ar šķēpiem, tomēr izmantoja tos kā spieķus, nevis draudīgi vicināja. Uz kādas nūjas, kuru nesa divi pigmeji, bija uztīts tīkls. Nadja saprata, ka tas ir tāds pats, kādā netālu no lidmašīnas piezemēšanās vietas, daudzas jūdzes no šejienes, bija iekritis gorilla. Pigmeji atbildēja Endžijas sveicienam ar uzticīgu smaidu un pāris franču vārdiem, bet pēc tam sāka neapturami runāt savā valodā, kuru neviens no ceļabiedriem nesaprata.

-   Vai jūs varat aizvest mūs uz Ngubē? brālis Fer­nando viņus pārtrauca.

-   Ngubē? Non… non\[1] pigmeji iesaucās.

-   Mums ir jātiek līdz Ngubē, misionārs uzstāja.

Izrādījās, ka vislabāk ir sarunāties ar pigmeju kreklā,

jo bez ierobežotā franču vārdu krājuma viņš zināja arī pāris vārdu angļu valodā. Viņš stādījās priekšā kā Bejē Dokū. Kāds cits norādīja ar pirkstu un sacīja, ka Bejē Dokū ir cilts tuma jeb labākais mednieks. Bejē Dokū draudzīgi iedunkāja ciltsbrāli, bet viņa apmierinātā sejas izteiksme liecināja par lepnumu. Pārējie pigmeji sāka skaļi smieties un mednieku ķircināt. Pigmeji noso­dīja jebkādu lepnības izrādīšanu. Bejē Dokū nokaunējies ierāva galvu plecos. Ar zināmām grūtībām viņš Keitai paskaidroja, ka ekspedīcijas dalībniekiem nevajag tuvo­ties ciematam, jo tā ir ļoti bīstama vieta un no tās labāk turēties pa gabalu.

-   Kosongo, Mbembelē, Sombe, zaldāti… viņš atkār­toja un šausmās savilka seju.

Kad ceļabiedri no jauna apliecināja, ka viņiem par katru cenu jānokļūst Ngubē un ka kanoe laivas at­griezīsies viņiem pakaļ tikai pēc četrām dienām, pig­mejs izskatījās ļoti norūpējies, ilgi apspriedās ar saviem biedriem un beidzot piedāvāja aizvest ārzemniekus pa kādu slepenu meža ceļu uz vietu, kur bija piezemējusies lidmašīna.

-   Droši vien viņi uzstādīja lamatas, kurās bija iekri­tusi gorilla, Nadja noteica, pētīdama pigmeju nesto tīklu.

-    Šķiet, ka doma doties uz Ngubē viņiem nešķiet se­višķi tīkama, Aleksandrs sprieda.

-    Esmu dzirdējusi, ka viņi ir vienīgie cilvēki, kas spēj dzīvot purvainajos džungļos. Viņi spēj pārvietoties pa mežu un orientējas pēc intuīcijas. Labāk iesim kopā ar viņiem, kamēr nav par vēlu, Endžija piedāvāja.

-   Mēs jau esam šeit un nokļūsim arī līdz Ngubē cie­mam. Vai tad mēs par to nevienojāmies? Keita vaicāja.

-   Uz Ngubē, brālis Fernando atkārtoja.

Pigmeji ar izteiksmīgiem žestiem pauda savu viedokli par šo bīstamo ieceri, tomēr beidzot piekrita pavadīt ekspedīcijas dalībniekus. Viņi atstāja tīklu zem kāda koka un bez liekas runāšanas atbrīvoja ārzemniekus no saiņiem un mugursomām, uzlika tos plecos un teciņiem pazuda starp papardēm tik ātri, ka bija gandrīz neie­spējami viņiem sekot. Pigmeji bija ļoti spēcīgi un veikli, katrs no viņiem nesa vairāk nekā trīsdesmit kilogramu, tomēr tas mazos vīriņus nemaz netraucēja, viņu kāju un roku muskuļi bija kā no dzelzsbetona; ekspedīcijas dalībnieki aizelsušies viņiem sekoja, mēģinot nenoģībt no noguruma un karstuma, bet pigmeji tostarp bez jeb­kādas piepūles skrēja sīkiem solīšiem, liekot kājas uz ārpusi kā pīles, un nemitējās runāt.

Bejē Dokū pastāstīja par agrāk pieminēto personā­žu karali Kosongo, komandantu Mbembelē un Sombu, ko raksturoja kā briesmīgu burvi.

Viņš paskaidroja, ka karaļa Kosongo kājas nekad ne­skar zemi, un, ja tā notiktu, tad visa zeme drebētu. Bejē Dokū sacīja, ka karaļa seja ir aizklāta, lai neviens nevarētu redzēt viņa acis; tās ir tik varenas, ka skatiens vien var nogalināt no tālienes. Kosongo ne ar vienu ne­runāja, jo viņa balss bija kā pērkona dārdi: ļaudis tā pa­darīja kurlus un dzīvniekiem iedvesa šausmas. Karalis runāja tikai ar Karaliskās Mutes palīdzību tas bija īpaši trenēts galminieks, kurš varēja izturēt karaļa balss spēku un kura pienākumos ietilpa arī nogaršot karaļa ēdienu, lai izvairītos no noindēšanas un melnās maģijas. Viņš brīdināja, lai svešinieki vienmēr noliec savas galvas zemāk par karaļa galvu. Karaļa klātbūtnē pareizi bija nokrist četrrāpus un atkāpties.

Vīriņš dzeltenajā kreklā aprakstīja Mbembelē, notē­mējot neredzamu ieroci, izšaujot un nokrītot zemē kā beigts, kā arī cērtot ar šķēpu un ar mačeti un cirvi no­griežot rokas un kājas. Viņa sejas izteiksme nevarēja būt vēl nepārprotamāka. Viņš piebilda, ka komandantam nekad nevajag pretoties; tomēr bija acīm redzams, ka pigmejs visvairāk baidās no Sombes. Jau burvja vārds vien iedvesa pigmejiem stindzinošas šausmas.