Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Taka bija gandrīz neredzama, tomēr mazie gidi pa to bija gājuši jau daudzas reizes, un viņiem nevajadzēja meklēt kokos iecirstās zīmes. Viņi pagāja garām pļa­viņai, kur atradās vudū lelles, kas bija līdzīgas agrāk redzētajām, tomēr sarkanīgā krāsā, it kā rūsas klātas. Pieejot tuvāk, ceļinieki pārliecinājās, ka tās bija sausas asinis. Lellēm apkārt slējās atkritumu kalni, dzīvnieku līķi, bojāti augļi, maniokas gabali, ķirbji ar dažādiem šķidrumiem iespējams, palmu vīnu un citu alkoholu. Smaka bija neizturama. Brālis Fernando pārkrustījās, un Keita pārbiedētajam Džoelam Gonsalesam atgādinā­ja, ka viņš ir šeit, lai uzņemtu fotogrāfijas.

-    Ceru, ka tās nav cilvēku, bet upurēto dzīvnieku asinis, fotogrāfs murmināja.

-    Senču ciems, Bejē Dokū sacīja, norādot uz šauro taciņu, kas sākās pie lelles un veda mežā.

Viņš paskaidroja, ka nāksies mest līkumu, lai nokļūtu Ngubē, jo nedrīkst šķērsot senču valdījumus, pa kuriem klaiņo mirušo gari. Tas bija viens no drošības pamatli­kumiem tikai pilnīgs muļķis vai trakais uzdrošinājās tur ieklīst.

-   Kā senči tie ir? Nadja painteresējās.

Bejē Dokū nesaprata jautājumu, tomēr ar brāļa Fer­nando palīdzību beidzot to aptvēra.

-   Tie ir mūsu senči, viņš paskaidroja, norādot uz saviem biedriem un ar žestiem liekot saprast, ka arī senči bija maza auguma.

-    Kosongo un Mbembelē arī netuvojas pigmeju spoku ciemam? Nadja turpināja taujāt.

-   Tur neiet neviens. Ja garus iztraucē, tie atriebjas. Ienāk dzīvo ķermeņos, pakļauj to gribu, izraisa slimības, ciešanas un nāvi, Bejē Dokū atbildēja.

Pigmeji norādīja, ka ārzemniekiem ir jāpasteidzas, jo naktī arī dzīvnieku gari dodas medībās.

-   Kā var zināt, vai tas ir dzīvnieka gars vai gluži pa­rasts dzīvnieks? Nadja taujāja.

-    Garam nav dzīvnieka smakas. Leopards, kas smar­žo pēc antilopes, vai čūska, kas smaržo pēc ziloņa, ir gari, pigmejs viņai paskaidroja.

-    Ir jābūt ļoti labai ožai un ir jāpieiet ļoti tuvu, lai ko tādu varētu sajust, Aleksandrs burkšķēja.

Bejē Dokū pastāstīja, ka agrāk pigmeji nebaidījās no nakts un dzīvnieku gariem, viņi piesargājās tikai no senču gariem, jo cilti sargāja Ipemba Afua. Keita vēlējās zināt, vai runa ir par kādu dievību, bet vīriņš dzeltenajā kreklā paskaidroja, ka tas ir svēts amulets, kas bija piederējis ciltij jau kopš neatminamiem laikiem. Ekspedīcijas dalībnieki saprata, ka tas bijis cilvēka kauls ar mūžīgo pulveri pret dažādām vainām. Pigmeji šo pulveri daudzu paaudžu laikā bija izmantojuši neskai­tāmas reizes, un tas nekad nebeidzās. Katru reizi, kad viņi atvēra kaulu, tas bija pilns ar brīnumaino līdzekli. Runāja, ka Ipemba Afua simbolizē tautas dvēseli; tā bija veselības, spēka un veiksmīgu medību avots.

Kur tā atrodas tagad? Aleksandrs jautāja.

Ar asarām acīs pigmeji pastāstīja, ka Ipembu Afuu nolaupīja Mbembelē un tagad tā pieder Kosongo. Kamēr vien karalim būs amulets, pigmejiem trūks dvēseles un viņi atradīsies Kosongo varā.

Līdz ar pēdējiem saules stariem ceļinieki iegāja Ngubē, kur iedzīvotāji jau sāka aizdegt lāpas un ugunskurus, lai kaut cik izgaismotu ciemu. Ceļinieki pagāja garām nīkulīgiem maniokas, kafijas un banānu laukiem, pāris augstiem koka aplokiem, kas, iespējams, bija domāti dzīvniekiem, un veselai rindai būdu bez logiem, ar šķī­bām sienām un caurumainiem jumtiem. Pāris govju ar ļoti gariem ragiem gremoja zāli, un visapkārt skraidīja izplūkātas vistas, izsalkuši suņi un savvaļas pērtiķi. Tālāk bija redzama plata iela vai centrālais laukums, kuram apkārt rindojās cienīgākas mājas, kleķa būdas ar skārda vai salmu jumtu.

Ar ārzemnieku ierašanos sākās klaigāšana, un dažas minūtes vēlāk bija sapulcējies viss ciems, lai redzētu, kas notiek. Pēc izskata cieminieki līdzinājās bantu cilts piederīgajiem, viņi bija gluži kā vīri no kanoe laivām, kas ceļiniekus bija nogādājuši līdz upju satekai. Lupatās tērptas sievietes un kaili bērneļi vienā laukuma pusē veidoja ciešu pūli, caur kuru spraucās četri vīri, kuri bija garāki nekā pārējie iedzīvotāji un, bez šaubām, piederēja citai ciltij. Viņi bija tērpušies sadriskātās karaspēka uni­formas biksēs un bruņojušies ar seniem revolveriem un ložu jostām. Vienam no viņiem galvā bija spalvām rotāta ķivere, mugurā krekls un kājās plastmasas sandales, bet pārējie bija līdz jostasvietai kaili un basām kājām; ap augšdelmiem un galvu viņiem bija aptītas leoparda ādas strēmeles, uz rokām un vaigiem vīdēja rituālas rētas. Tās bija līnijas un punkti, it kā zem ādas atrastos akmentini vai kreiļu zīles.

Līdz ar zaldātu ierašanos mainījās arī pigmeju uz­vedība, drošības sajūta un jautrā brālība, kādu viņi izrādīja mežā, acumirklī pazuda; viņi nometa nešļavas zemē, sakumpa un pazuda kā nopērti suņi. Bejē Dokū bija vienīgais, kas uzdrošinājās ārzemniekiem uz atva­dām pamāt ar roku.

Zaldāti pavērsa savus ieročus pret svešiniekiem un norēja pāris vārdus franciski.

-    Labvakar, grupas priekšgalā stāvošā Keita teica, jo cits sakāmais viņai neienāca prātā.