Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Zaldāti izlikās neredzam viņas pastiepto roku, nostā­jās ceļiniekiem apkārt un ar šaujamo stobriem aizbīdīja viņus pie kādas būdas sienas, kamēr ciema iedzīvotāji ziņkārīgi noskatījās notiekošajā.

-   Kosongo, Mbemblē, Some… Keita nokliedzās.

Šo vārdu spēka ietekmēti, vīri sāka vilcināties un apspriedās savā valodā. Pāris minūšu, kas šķita vai mū­žīgas, viņi lika ceļinieku grupiņai uzgaidīt, kamēr viens no karavīriem gāja saņemt norādījumus.

Aleksandrs ievēroja, ka dažiem cilvēkiem trūka rokas vai ausu. Viņš redzēja arī čūlainas kājas vairākiem bēr­niem, kas no zināma attāluma vēroja notiekošo. Brālis Fernando paskaidroja, ka tās izraisa mušu pārnēsāts vīruss; tādu pašu ainu viņš bija redzējis bēgļu nometnēs Ruandā.

-   To var ārstēt ar ūdeni un ziepēm, tomēr šeit acīm­redzot nav pat tā, viņš piebilda.

-   Vai tad jūs nestāstījāt, ka misionāri bija ierīkojuši dispanseru? Aleksandrs taujāja.

-   Šīs čūlas ir ļoti slikta zīme, dēls; tās nozīmē, ka manu brāļu šeit nav, jo citādi viņi slimniekus būtu izār­stējuši, misionārs noraizējies atteica.

Labu brīdi vēlāk, kad jau bija pilnīgi satumsis, at­griezās ziņnesis ar pavēli aizvest svešiniekus pie Vārdu koka, kur tika izlemtas valsts lietas. Ekspedīcijas da­lībniekiem norādīja, lai viņi ņem līdzi savus saiņus un seko kareivjiem.

Pūlis pašķīrās, un grupa šķērsoja pagalmu vai lauku­mu, kas sadalīja ciemu. Tā centrā viņi redzēja slejamies brīnišķīgu koku, kura zari kā lietussargs pārsedza kriet­nu platību. Stumbrs bija apmēram trīs metru diametrā, un varenās saknes kā taustekļi stiepās labu gabalu un tad iegrima zemē. Tur ceļiniekus gaidīja iespaidīgais Kosongo.

Karalis sēdēja uz platformas uzlikta senatnīga franču stila sarkana plīša un zeltīta koka krēslā ar ieliektām kājām. Abās pusēs pacēlās vertikāli novietoti ziloņa ilkņi, un grīdu sedza vairākas leopardu ādas. Tronim ap­kārt bija saliktas koka skulptūras ar baismām grimasēm un maģijas lelles. Trīs mūziķi, tērpti zilās militāra stila žaketēs, bet bez biksēm un basām kājām, dauzīja nūjas. Nakti izgaismoja dūmojošas lāpas un pāris ugunskuru, kuri piešķīra ainai zināmu teatrālismu.

Kosongo bija greznojies ar gliemežvākiem izšūtu apmetni, spalvām un citiem dīvainiem priekšmetiem, piemēram, pudeļu korķiem, filmu rullīšiem un lodēm. Apmetnis svēra vismaz četrdesmit kilogramu, turklāt karalim galvā bija arī iespaidīga, apmēram metru aug­sta platmale, kuru rotāja četri zelta ragi spēka un drosmes simbols. Viņš bija greznojies ar lauvas ilkņu kaklarotām, vairākiem amuletiem un ap vidukli aptinis pitona ādu. Karaļa seju aizsedza stikla un zelta zīļu karekļi. Zelta spieķis ar izbāztu pērtiķa galvu roktura vietā viņam noderēja kā valdnieka zizlis. Pie spieķa karājās grebts kauls ar smalkiem zīmējumiem; spriežot pēc izmēra un formas, tas izskatījās pēc cilvēka lielakaula. Ekspedīcijas dalībnieki sprieda, ka tas droši vien ir Ipemba Afua, pigmeju aprakstītais amulets. Karalis nēsāja masīvus, dzīvnieku formā veidotus zelta gredze­nus un platas rokassprādzes, kas sedza viņa rokas līdz pat elkoņiem. Par spīti stilu atšķirībām, viņa izskats bija tikpat iespaidīgs kā Anglijas karaļiem kronēšanas dienā.

Puslokā ap troni stāvēja sargi un karaļa palīgi. Gluži tāpat kā pārējie ciema iedzīvotāji, viņi izskatījās pēc bantu cilts pārstāvjiem, bet karalis un zaldāti acīm re­dzami piederēja citai rasei. Tā kā valdnieks sēdēja, bija grūti saprast, cik garš viņš ir, tomēr Kosongo izskatījās milzīgs, kaut gan šo iespaidu varbūt radīja apmetnis un cepure. Komandants Moriss Mbembelē un burvis Some nekur nebija manāmi.

Kaut gan karaliskajā galmā sievietes un pigmeji ne­ietilpa, tomēr aiz vīriešiem bija manāmas aptuveni div­desmit sievietes, kas atšķīrās no pārējiem Ngubē iedzī­votājiem, jo bija tērptas krāsaina auduma tērpos un greznojušās ar smagām zelta rotām. Plīvojošajā lāpu gaismā dzeltenais metāls uz viņu brūnās ādas mirdzēja. Dažas rokās turēja bērnus, un vairāki mazuļi rotaļājās turpat netālu. Draugi sprieda, ka tā droši vien ir karaļa ģimene, un viņiem šķita dīvaini, ka sievietes ir tikpat paklausīgas kā pigmeji. Acīmredzot viņu sociālais stā­voklis neradīja vis lepnumu, bet gan bailes.

Brālis Fernando paskaidroja, ka poligāmija Āfrikā ir ierasta lieta, un bieži vien liels sievu un bērnu skaits norāda uz ekonomisko varu un prestižu. Karaļa gadī­jumā jo vairāk viņam ir bērnu, jo plaukstošāka tauta. Šai ziņā, gluži tāpat kā daudzos citos gadījumos, kris­tiānisma un rietumu kultūras ietekme nebija mainījusi vietējos paradumus. Misionārs domāja, ka Kosongo sie­vas, iespējams, pašas nemaz nebija izvēlējušās vīru, bet gan bija piespiestas precēties.