Keita Kolda sev jautāja, no kurienes gan nāca tāds daudzums zelta, jo ciemats bija viens no nabadzīgākajiem, kādu viņa bija redzējusi. Kādas bagātības vēl bija karaļa rokās? Kāda bija Kosongo saistība ar komandantu Mbembelē? Iespējams, ka viņi abi plānoja izbaudīt savu bagātību kādā pievilcīgākā vietā nekā šis purvu un džungļu labirints. Tikmēr Ngubē ļaudis dzīvoja pilnīgā nabadzībā, bez jebkādas saiknes ar ārpasauli, bez elektrības, tīra ūdens, izglītības un medikamentiem.
7 Kosongo gūstekņi
Ar vienu roku Kosongo pakratīja zelta zvanu un ar otru pavēlēja tuvoties ciema iedzīvotājiem, kas bija paslēpušies aiz būdām un kokiem. Zaldātu uzvedība mainījās, viņi pat pieliecās, lai palīdzētu svešiniekiem piecelties un atnesa trīskāju ķeblīšus, kurus nodeva viesu rīcībā. Iedzīvotāji uzmanīgi tuvojās.
- Svētki! Mūzika! Ēdiens! Kosongo pavēlēja ar Karaliskās Mutes starpniecību un norādīja šausmu pārņemtajiem svešiniekiem, ka viņi var apsēsties uz soliņiem.
Zīļu piekariņu aizsegtā karaļa seja pievērsās Endžijai. Pilote juta, ka tiek aplūkota, un centās aizslēpties aiz biedru mugurām, tomēr ar viņas raženajām miesām to nebija iespējams izdarīt.
- Domāju, ka viņš uz mani skatās. Viņa acis nenogalina, kā mums stāstīja, tomēr es jūtu, ka viņš mani izģērbj, viņa čukstēja Keitai.
- Iespējams, ka viņš domā pievienot tevi savam harēmam, rakstniece jokojot atbildēja.
- Tikai pār manu līķi!
Keita pie sevis nodomāja, ka skaistuma ziņā Endžija varētu stāties līdzās jebkurai no Kosongo sievām; par spīti tam, ka viņa vairs nebija tik jauna. Āfrikā meitenes izgāja pie vīra pusaudžu vecumā, tādēļ piloti jau varētu uzskatīt par nobriedušu sievieti; tomēr viņas garais un pilnīgais augums, sniegbaltie zobi un mirdzošā āda bija ļoti pievilcīgi. Rakstniece izvilka no mugursomas vienu no savām vērtīgajām degvīna pudelēm un nolika to pie monarha kājām, tomēr nelikās, ka valdnieku tas īpaši iespaidotu. Ar nicinošu žestu Kosongo ļāva saviem padotajiem nobaudīt niecīgo dāvanu. Zaldāti palaida pudeli no rokas rokā. Karalis tūdaļ pat no sava apmetņa krokām izņēma cigarešu paciņu, un zaldāti katram ciema vīrietim piešķīra pa vienam smēķim. Sievietes, kuras netika uzskatītas par vienlīdzīgām būtnēm, tika ignorētas. Par spīti Endžijas nikotīna trūkuma izmisumam, arī ārzemniekiem nepiedāvāja nevienu cigareti.
Karaļa sievām neviens nepievērsa vairāk uzmanības kā pārējām Ngubē sievietēm. Skarbam vecim bija uzdots uzturēt kārtību harēmā, un šim mērķim viņam bija gara bambusa nūja, ar kuru vecais sita pa harēma sieviešu kājām, kad vien viņam ienāca prātā. Acīmredzot nebija nosodāms fiziski ietekmēt karalienes publiskās vietās.
Brālis Fernando uzdrošinājās pajautāt par misionāriem, un Karaliskā Mute atbildēja, ka Ngubē tādi nekad nav bijuši. Viņš piebilda, ka ciemā gadiem ilgi nav parādījies neviens ārzemnieks, izņemot kādu antropologu, kas bija ieradies mērīt pigmeju galvas un pēc pāris dienām aizbēdzis atpakaļ, jo nav varējis izturēt ne klimatu, ne moskītus.
Tas droši vien bija Ludoviks Leblāns, Keita nopūtās.
Viņa atcerējās, ka Leblāns, viņas senais ienaidnieks un Dimantu fonda partneris, bija iedevis viņai izlasīt kādā zinātniskā žurnālā publicēto eseju par ekvatoriālo džungļu pigmejiem. Pēc Leblāna domām, pigmeji veidoja vienlīdzīgāko un brīvāko zināmo sabiedrību. Sievietes un vīriešus vienoja ciešs biedriskums, pāri medīja kopā un dalīja arī rūpes par bērniem. Starp viņiem nebija hierarhijas, vienīgie godājamākie amati bija "vadonis", "dziednieks" un "labākais mednieks", bet arī tie nedeva nedz varu, nedz privilēģijas, tikai pienākumus. Nepastāvēja atšķirība starp vīriešiem un sievietēm, starp veciem un jauniem; bērniem nebija jāklausa vecāki. Vardarbību cilts nepazina. Viņi dzīvoja ģimenēs, nevienam nepiederēja vairāk kā citam, viņi sarūpēja vienīgi tik, cik varēja patērēt vienā dienā. Nebija nekāda stimula uzkrāt materiālus labumus, jo, tiklīdz kāds kaut ko ieguva, ģimene tūdaļ pat varēja viņam to atņemt. Viss tika dalīts. Tā bija ļoti neatkarīga tauta, kuru nebija pakļāvuši pat Eiropas kolonizatori, tomēr nesenā pagātnē daudzus no pigmejiem bija paverdzinājusi bantu cilts.
Keita nekad nebija droša par to, cik daudz patiesības bija Leblāna akadēmiskajos darbos, tomēr rakstnieces intuīcija sacīja, ka par pigmejiem lielīgajam profesoram varēja būt taisnība. Pirmo reizi Keitai viņa pietrūka. Strīdēties ar Leblānu bija viņas dzīves sāls, tas viņu uzturēja formā; nebija labi pavadīt ilgu laiku prom no Leblāna, jo tā varēja sabojāties raksturs. Vecā rakstniece ne no kā tik ļoti nebaidījās kā no tā, ka varētu kļūt par neaizsargātu vecmāmuļu.
Brālis Fernando bija pārliecināts, ka Karaliskā Mute melo par pazudušajiem misionāriem un turpināja uzdot jautājumus, līdz Keita un Endžija viņam atgādināja par protokolu. Bija acīm redzams, ka karalim šis temats nemaz nepatīk. Kosongo bija līdzīgs bumbai ar laika degli, kas jebkurā brīdī var uzsprāgt, un ekspedīcijas dalībnieki atradās neapskaužamā situācijā.