Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Svētku mielastam ciemiņiem piedāvāja ķirbjus ar palmu vīnu, spinātiem līdzīgas lapas un maniokas pu­diņu; viņi saņēma arī grozu ar lielām žurkām, kuras bija izceptas ugunskurā un pārlietas ar oranžīgu eļļu, ko ie­guva no palmu sēklām. Aleksandrs aizvēra acis, ar skum­jām domājot par sardīņu kārbām mugursomā, bet vec­māmiņas kājas spēriens puisi atgrieza realitātē. Nebija piesardzīgi atteikties no karaļa piedāvātām vakariņām.

-   Keita, tās ir žurkas! viņš iesaucās, mēģinot ap­spiest uz augšu kāpjošo kuņģa saturu.

-   Neesi nu vārgulis! Tās garšo pēc vistas, viņa at­bildēja.

-    To pašu tu teici par Amazones čūsku, un tā nebija taisnība, mazdēls atgādināja.

Palmu vīns izrādījās šausmīga saldena ļerga, kas uz­dzina sliktu dūšu, draugi to pieklājības pēc nogaršoja, bet nespēja norīt. Savukārt zaldāti un citi ciema vīrie­ši to dzēra lieliem malkiem, līdz nepalika ne pilītes. Apsardze zaudēja modrību, tomēr gūstekņiem nebija, kur bēgt, jo visapkārt slējās džungļi, bija jūtami indīgi purvu izgarojumi un bīstami savvaļas zvēri. Ceptās žur­kas un dīvainās lapas izrādījās daudz ēdamākas nekā sākumā šķita, turpretī maniokas pudiņš garšoja pēc ziepjūdenī izmērcētas maizes, taču ekspedīcijas dalīb­nieki bija tik izsalkuši, ka notiesāja ēdienu, īpaši ne­šauboties. Nadja aprobežojās ar rūgtajiem spinātiem, bet Aleksandrs, sev par lielu brīnumu, ar baudu sūkāja žurkas ķepiņu. Vecmāmiņai bija taisnība, tās garšoja pēc vistas. Pareizāk sakot, pēc kūpinātas vistas.

Pēkšņi Kosongo atkal pakratīja zvanu.

-   Tagad es vēlos savus pigmejus! Karaliskā Mute uz­kliedza zaldātiem un pēc tam paskaidroja viesiem: Man ir daudz pigmeju, viņi ir mani vergi. Viņi nav cilvēki, viņi kā pērtiķi dzīvo džungļos.

Laukumā ienesa vairākas dažāda lieluma bungas, dažas bija tik lielas, ka tās varēja pārvietot tikai divi vīri, citas bija pagatavotas no ķirbjiem pārvilktas ādas vai apsūnojušām benzīna muciņām. Pēc zaldātu pavēles neliela pigmeju grupiņa tā pati, kas ārzemniekus at­veda uz Ngubē un turējās atstatus, tika izstumta pie instrumentiem. Neuzdrošinoties nepaklausīt, noliektām galvām un nesakot ne vārda, vīri nostājās savās vietās.

-   Jums jāspēlē mūzika un jādejo, lai jūsu senči aizved līdz tīkliem ziloni. Rīt jūs dosieties medībās un nevarat atgriezties ar tukšām rokām, Kosongo paskaidroja ar Karaliskās Mutes starpniecību.

Bejē Dokū pāris reižu uzsita, kā izmēģinot toni un iesildoties, un tūdaļ pat viņam pievienojās arī pārējie. Pigmeju sejas izteiksme mainījās, viņi izskatījās pavisam citādāki, viņu acis iemirdzējās, ķermeņi kustējās vienā ritmā ar rokām, bet troksnis un ritms tikmēr pieauga. Šķita, ka pigmeji nespēj pretoties pašu radītās mūzikas valdzinājumam. Viņu balsis vienojās brīnumainā dzies­mā, kas vijās gaisā kā čūska, un drīz vien apstājās, lai spertu soli pretējā virzienā. Bungas atdzīvojās, sacentās citas ar citām, veidoja kopēju melodiju, satricināja un atdzīvināja nakti. Aleksandrs klusībā nosprieda, ka pus­ducis sitamo instrumentu orķestru ar elektriskajiem pa­stiprinātājiem nespētu līdzināties šim priekšnesumam. Uz saviem vienkāršajiem instrumentiem pigmeji atda­rināja dabas skaņas; dažas no tām bija maigas kā ūdens čalas uz akmeņiem vai gazeles lēciens; citas dobjas kā ziloņa soļi un bifeļu auļi; vēl citas bija kā mīlas dziesma, kaujas saucieni vai sāpju vaidi. Mūzikas intensitāte un ātrums arvien pieauga, līdz sasniedza apogeju, pieklusa un pārvērtās gandrīz nedzirdamā nopūtā. Vienu ciklu nomainīja otrs, tomēr tie nekad nebija vienādi, katrs no tiem bija ar savu burvību, pilni skaistuma un emo­ciju, un tie varēja būt pa spēkam tikai labākajiem džeza mūziķiem.

Pēc otrās Kosongo zīmes atveda sievietes, kuras ek­spedīcijas dalībnieki līdz šim nebija redzējuši. Viņas atradās dzīvniekiem domātajos aplokos pie ieejas ciemā. Sievietes piederēja pigmeju ciltij un bija jaunas, tērptas tikai palmu lapu svārkos. Viņas gāja, pazemīgi velkot pa zemi kājas, bet zaldāti tikmēr kliedza un draudēja. Ieraugot sievietes, mūziķi sastinga kā paralizēti, bungas vienā mirklī apklusa un kādu brīdi to radītās skaņas atbalss vēl vibrēja mežā.

Sargi pacēla nūjas, un sievietes saliecās, apkampda­mas viena otru, lai savstarpēji aizsargātos. Tūdaļ pat instrumenti sāka skanēt ar jaunu spēku. Tad bezspēcīgo ārzemnieku acu priekšā norisinājās mēms dialogs starp sievietēm un muzikantiem. Kamēr vīrieši dauzīja bun­gas, paužot visu cilvēku emociju spektru no niknuma līdz mīlestībai un skumjām, sievietes aplī dejoja, plivinot palmu lapu svārkus, paceļot rokas, ar kailajām kājām dauzot zemi, ar kustībām un dziedāšanu atbildot skum­jajam biedru saucienam. Izrāde bija primitīvi intensīva un nepanesami sāpīga.